(bez virsraksta)
Sep. 30., 2014 | 01:25 am
[..]Vakarā pie manis bija atnākusi naktsnīgā būtne, kas smējās par manu neveiklumu un nespēju to saķert, kaut istaba, kurā atradāmies, bija paliela skapja lielumā. Es jutu atvieglojumu, dzirdot šo nepiespiestumu. Bija pagājis jau mēnesis, kopš manas acis vairs neredzēja un līdzcilvēku žēlums mani nogalināja ātrāk, nekā to būtu darījis alkohols vai salauzta sirds. Pie tam, es tā arī nebiju atzinies, ka manas redzes zaudējums nav nelaimes gadījuma rezultāts. Pie tā biju vainīgs es pats, pie tam, plānoti un apzināti.
Acis iepriekšējo mani bija darījušas aklu. Es redzēju, bet nespēju just. Skaistums, kas bija apakšā visam, blāvoja kā klusa melodija zem redzes skaļo un aktīvo vīziju izrādes. Dienas bija krāsainākas par krāsainām, bet vienatnē un klusumā es atcerējos tās kā haotisku jucekli, bez mērķa un vērtības. Nekas nebija pietiekoši perfekts, nekas nebija pat pus-perfekts.
Es vienkārši tās izslēdzu. Un nu es jūtos daudz labāk. Esmu sācis gleznot. Ak, Mēness jaunava, es dzirdu tavus smieklus un jūtu tavu saltumu. Arī tas tik uzgleznots un tad, varbūt, tu beidzot dosies manās rokās.[..]
Acis iepriekšējo mani bija darījušas aklu. Es redzēju, bet nespēju just. Skaistums, kas bija apakšā visam, blāvoja kā klusa melodija zem redzes skaļo un aktīvo vīziju izrādes. Dienas bija krāsainākas par krāsainām, bet vienatnē un klusumā es atcerējos tās kā haotisku jucekli, bez mērķa un vērtības. Nekas nebija pietiekoši perfekts, nekas nebija pat pus-perfekts.
Es vienkārši tās izslēdzu. Un nu es jūtos daudz labāk. Esmu sācis gleznot. Ak, Mēness jaunava, es dzirdu tavus smieklus un jūtu tavu saltumu. Arī tas tik uzgleznots un tad, varbūt, tu beidzot dosies manās rokās.[..]