(bez virsraksta)
Aug. 6., 2014 | 10:14 pm
Mēs (vidējais cilvēks +/- 3 sigmas) diezgan labi apzināmies daudzas tagadējā pasaulē pastāvošās problēmas un mājam ar galvu, kad kāds tās piemin. Piemēri: bezdarbs, pasaulē valdošais bads un slimības, pastāvīgie kari, valdības korumpētība un citas nospiedošas, ne vienmēr tuvas, bet tomēr esošas lietas. Bet tajā brīdī, kad kāds ierosina veikt acīmredzamas izmaiņas sistēmā un valdošajā kārtībā, momentāli tiek sameklēti visi prātā nākošie iemesli, kāpēc ieteiktais nekam neder. Kas būtībā būtu labi, ja ieteikums tiešām tiktu analizēts ar prātu un iemesli pamatoti, izprotot pašas idejas vērtīgumu, to uzreiz neatmetot prom. Bet diemžēl biežāk dzirdētie argumenti ir "tas nekad nestrādātu" un "tāda ir cilvēka daba" un pati ideja tiek norakta, pat nemēģinot to izgaršot.
Piemērs ir "Venus project". Es neiestājos tā pusē kā ideāla nākotnes pārstāvja priekšā, bet tas ir piemērs, kurā ir sastopamas daudzas vērtīgas (un vismaz nopietni apspriežamas) idejas. Piemēram, datorizēta visas pasaules resursu pārvalde un izdale vadoties pēc sistēmā esošajiem (un nepārtraukti klāt nākošajiem) datiem. Jo visi ir dzirdējuši, ka resursi uz pasaules pietiek un uz brīdi ir gatavi par to aizdomāties, bet realitātē cilvēki ir gatavi pavadīt mēnešus domājot par to, kas ir vainīgs pie Maksimas traģēdijas, tā vietā lai kaut vai apsvērtu domu par to, kā varētu palīdzēt tiem 800 miljoniem cilvēku, kas lēnām mirst bada nāvē (un sev pie viena). Mums visiem gribās mierīgāku pasauli, pasauli, kurā nav kara draudu, kur tevi negrib nogalināt par to, ka tu esi gejs, tev ir cita ādas krāsa vai reliģiskie/ateistiskie uzskati, kurā nav jāuztraucas, ka paliekot bez darba, tu vari palikt par sabiedrības atkritumu (te gan vēl jāpārjautā - vai tiešām mums to visu gribās?). Bet doma par to, ka varētu nojaukt nāciju robežas, armiju aizvietot ar profesionālu starpkultūru/tautu attiecību speciālistu komandu un lietām, kuras pašlaik var nopirkt par naudu, radīt brīvpieeju liekas ... ķecerīga. Toties, ne mirkli nedomājot, liela cilvēces daļa ir gatava atgriezties pie mistiskajām "tradicionālajām vērtībām". Te gan jāņem vērā tas, ka es tās necenšos pazemināt (lai gan arī neko augstu par tām nedomāju), bet gan uzrādu kā salīdzinājumu. Jo lai arī notiktu atgriešanās pie TV, acīmredzams ir tas, ka tas nemainītu uzskaitītās problēmas, jo tās ir pastāvējušas arī tad, ka TV bija vienīgās vērtības. Teiktais tikai lieku reizi parāda attiecīgā teiciena atbilstītu, ka mūsu intuīcija ir lineāra, bet iztēle – vāja. Ir viegli paskatīties pagātnē un atrast tur labās lietas, bet ir grūti tās saredzēt reālos nākotnes risinājumos.
Neskatoties uz iepriekš teikto, progress tiek virzīts uz priekšu patstāvīgi un pat pašas novatoriskākās un grūtāk pieņemamās idejas, tās pietiekoši daudz dzirdot (par to - paldies cilvēka prāta biasiem), tiek pieņemtas un analizētas ne tikai ar stereotipiem pārbagāto intuitīvo domāšanas sistēmas daļu, bet arī ar loģiski racionālo. Bet progresu nevajag uzskatīt par pašsaprotamu, jo lai gan tehnoloģijas attīstās, cilvēka doma ne obligāti iet virzienā tikai uz augšu.
Mēs viegli pieņemam dažādas ezotēriskās domas un pārliecības, jo tās rada komforta sajūtu. Šīs idejas parasti ir pozitīvas vai/un spēlējas ar mūsu iekšējo bērnu, gan arī neliek prātam izjust nepatīkamu saspringumu. Diemžēl ar radikālām idejām tas tā nav. Tā kā tās, par kurām es runāju, ir reālas un ļoti atkarīgas no citiem cilvēkiem (lai tās pielietotu), tad ir skaidrs, ka būs jāpārvar sevi, jānostājas pret populārajām nostājām un jārēķinās ar vēl neapzinātām lietām izpildījumā un sekās. Tas viss intuitīvi atbaida jau uzreiz un liek meklēt aizbildinājumus tādus kā "tas nav iespējams". Tāpēc ir nepieciešams domāt, analizēt un censties apzināties, kas ir svarīgākais. Stiprināt savu prātu. Meklēt kļūdas savā domāšanā. Balstīt savu viedokļus uz reāliem faktiem, statistiku un pētījumiem, nevis "man tā liekas". Izaicinājumus, kas prātam uzlikti, uzskatīt par veidu, kā to pilnveidot, nevis nepatīkamu pienākumu, no kura maksimāli jāizvairās. Atmest ideju, ka sociums nav maināms. Jo tajā brīdī kad tu mainies, tas jau notiek. Maināmi nav tikai fizikas likumi un pat tie ik pa laikam tiek pilveidoti un atklātas jaunas to "dimensijas".
/Šajā garajā tekstā es nemēģinu pasludināt nekādu patiesību. Tikai pārdomāju lietas pie sevis un cenšos tās izteikt rakstiski.
Piemērs ir "Venus project". Es neiestājos tā pusē kā ideāla nākotnes pārstāvja priekšā, bet tas ir piemērs, kurā ir sastopamas daudzas vērtīgas (un vismaz nopietni apspriežamas) idejas. Piemēram, datorizēta visas pasaules resursu pārvalde un izdale vadoties pēc sistēmā esošajiem (un nepārtraukti klāt nākošajiem) datiem. Jo visi ir dzirdējuši, ka resursi uz pasaules pietiek un uz brīdi ir gatavi par to aizdomāties, bet realitātē cilvēki ir gatavi pavadīt mēnešus domājot par to, kas ir vainīgs pie Maksimas traģēdijas, tā vietā lai kaut vai apsvērtu domu par to, kā varētu palīdzēt tiem 800 miljoniem cilvēku, kas lēnām mirst bada nāvē (un sev pie viena). Mums visiem gribās mierīgāku pasauli, pasauli, kurā nav kara draudu, kur tevi negrib nogalināt par to, ka tu esi gejs, tev ir cita ādas krāsa vai reliģiskie/ateistiskie uzskati, kurā nav jāuztraucas, ka paliekot bez darba, tu vari palikt par sabiedrības atkritumu (te gan vēl jāpārjautā - vai tiešām mums to visu gribās?). Bet doma par to, ka varētu nojaukt nāciju robežas, armiju aizvietot ar profesionālu starpkultūru/tautu attiecību speciālistu komandu un lietām, kuras pašlaik var nopirkt par naudu, radīt brīvpieeju liekas ... ķecerīga. Toties, ne mirkli nedomājot, liela cilvēces daļa ir gatava atgriezties pie mistiskajām "tradicionālajām vērtībām". Te gan jāņem vērā tas, ka es tās necenšos pazemināt (lai gan arī neko augstu par tām nedomāju), bet gan uzrādu kā salīdzinājumu. Jo lai arī notiktu atgriešanās pie TV, acīmredzams ir tas, ka tas nemainītu uzskaitītās problēmas, jo tās ir pastāvējušas arī tad, ka TV bija vienīgās vērtības. Teiktais tikai lieku reizi parāda attiecīgā teiciena atbilstītu, ka mūsu intuīcija ir lineāra, bet iztēle – vāja. Ir viegli paskatīties pagātnē un atrast tur labās lietas, bet ir grūti tās saredzēt reālos nākotnes risinājumos.
Neskatoties uz iepriekš teikto, progress tiek virzīts uz priekšu patstāvīgi un pat pašas novatoriskākās un grūtāk pieņemamās idejas, tās pietiekoši daudz dzirdot (par to - paldies cilvēka prāta biasiem), tiek pieņemtas un analizētas ne tikai ar stereotipiem pārbagāto intuitīvo domāšanas sistēmas daļu, bet arī ar loģiski racionālo. Bet progresu nevajag uzskatīt par pašsaprotamu, jo lai gan tehnoloģijas attīstās, cilvēka doma ne obligāti iet virzienā tikai uz augšu.
Mēs viegli pieņemam dažādas ezotēriskās domas un pārliecības, jo tās rada komforta sajūtu. Šīs idejas parasti ir pozitīvas vai/un spēlējas ar mūsu iekšējo bērnu, gan arī neliek prātam izjust nepatīkamu saspringumu. Diemžēl ar radikālām idejām tas tā nav. Tā kā tās, par kurām es runāju, ir reālas un ļoti atkarīgas no citiem cilvēkiem (lai tās pielietotu), tad ir skaidrs, ka būs jāpārvar sevi, jānostājas pret populārajām nostājām un jārēķinās ar vēl neapzinātām lietām izpildījumā un sekās. Tas viss intuitīvi atbaida jau uzreiz un liek meklēt aizbildinājumus tādus kā "tas nav iespējams". Tāpēc ir nepieciešams domāt, analizēt un censties apzināties, kas ir svarīgākais. Stiprināt savu prātu. Meklēt kļūdas savā domāšanā. Balstīt savu viedokļus uz reāliem faktiem, statistiku un pētījumiem, nevis "man tā liekas". Izaicinājumus, kas prātam uzlikti, uzskatīt par veidu, kā to pilnveidot, nevis nepatīkamu pienākumu, no kura maksimāli jāizvairās. Atmest ideju, ka sociums nav maināms. Jo tajā brīdī kad tu mainies, tas jau notiek. Maināmi nav tikai fizikas likumi un pat tie ik pa laikam tiek pilveidoti un atklātas jaunas to "dimensijas".
/Šajā garajā tekstā es nemēģinu pasludināt nekādu patiesību. Tikai pārdomāju lietas pie sevis un cenšos tās izteikt rakstiski.