chrono - 21. Marts 2011

Atvēru plaukstas tā lai to iekšpuse būtu pavērsta pret griestiem. Aizvēru acis. Iztēlojos, ka kaut kur no visuma atmosfērā, tad manā mājā, tad manā istabā un tad manī ietiecas balts, koncentrētas enerģijas stars. Atslābinājos un baudīju ainas, ko manas smadzenes izstrādāja. Milzīgi akmens stāvi, kuri pielika titāniskus spēkus, lai paietu uz priekšu un no kuriem pa gabaliem krita nost akmens kārtas, atklājot apakšā apslēpušos miesu. Telpas ar robotizētām mēbelēm un polimēru sienām kuras cauraustas ar metālisku spīdumu apveltītiem materiāliem. Zibens spērieni, kas aiz sevis atstāja mirdzošu, zeltainu putekļu mākoni. Vienā brīdī iztēlojos spēcīgā enerģijas stara vietā saules staru caurvītas spalvas, kas lēnām krīta uz manām plaukstām un izgaistot iesūcas tajās. Vēl brīdi pagulšņāju, piecēlos un nosecināju, ka pirms tam uznākušas sasprindzinājums sakarā ar visu, ko vajadzētu izdarīt, ir nogājis un, ka esmu gatavs dienas turpinājumam.