Piezīmes sev pašam.

Dec. 18., 2010 | 03:55 pm
music: Poets of the fall - heal my wounds

Kad ir ziema un viss ir apsnidzis, dienā iestājas brīdis, kad debesis sāk lēnām tumšoties, bet vēl nav zaudējušas lielāko daļu sava gaišuma. Viss sāk izskatīties viegli pelēkzils un šajā zilbaltajā pelēkumā tālumā iemirdzas dzeltenīga gaisma logos, kuru saimniekiem jau ir kļuvis nedaudz par tumšu. Šī aina ir skaista.

Cilvēka cīņas gars ir savā ziņā apbrīnojams. Vismaz pieminēšanas vērts. Pat tad, kad nav nekādas jēgas un viss ir tumšs (laboju - drīzāk jau pelēks un nekāds), kaut kur iekšā slēpjas spēki, kas dzen uz priekšu, ja ne cerībā, tad spītībā nepadoties. Cik tālu sniedzas šī spītība? Interesanti, cik tālu stiepjas mana. Notikumu ķēdes liek to pārbaudīt. Pat tukšums nav tik tukšs, kāds tas varētu sākotnēji šķist.

In some way i am waiting for miracle. One thing, that i cant do by myself.

Cesium(l) + Aurum(l) -> Cesium auride(s). Divi metāli šķidrā formā, kad salieti kopā proporcijās 50/50 veido sāli. Magic!

Do they burn, the wishes whispered, like secrets, they yearn, just to be heard
I'm done with questions, I have no answers, the choice is yours, cos the show is on right...

Here and now...

The bigger the lies
The more they want to believe them
And like a vice
Hold on to what they believe in

Link | ir doma {1} | Add to Memories