Laiks.
Aug. 27., 2010 | 08:10 pm
Katrs kādreiz ir izjutis, ka sekundes pārvēršanas stundās un pulkstenis pēkšņi izlemj savu kustību palēlināt līdz minimumam. Tu paskaties pulkstenī, tev liekas, ka esi jau sadedzis savās domās, izgājis cauri ellei, bet ir pagājušas tikai desmit minūtes. Ir jāmēģina pievērsties kam citam. Bet nesanāk. Ir pagājušas vēl piecas minūtes. Bet tu gaidi jau pusdienu. Un brīnies. Kā? Kā tu to izturēji? Gribas sajukt prātā. Nedaudz. Tikai pavisam nedaudz, izjust neprāta radīto svētlaimi, līdz brīdim, kad viss būs atrisinājies. Tad atkal var atgriezties pie dzīves. Jukšana jau notiek tāpat, tikai pārāk sāpīgi, lai gribētu lai tas notiek tā.
Tik-tak, tik-tak, tik-tak. Es mēdzu iztēloties ka mana istaba ir pilna ar pulksteņiem, lieliem, maziem, zelta, kvarca, atompulksteņiem, senatnīgiem, steam-punk stilā, visās iespējamajās krāsās. Bet vairāk jau dominē visi brūnganie toņi.
Vēl divas minūtes.
Viņa neatbild.
Tik-tak, tik-tak, tik-tak. Es mēdzu iztēloties ka mana istaba ir pilna ar pulksteņiem, lieliem, maziem, zelta, kvarca, atompulksteņiem, senatnīgiem, steam-punk stilā, visās iespējamajās krāsās. Bet vairāk jau dominē visi brūnganie toņi.
Vēl divas minūtes.
Viņa neatbild.