chrono - 5. Maijs 2010

Šodien nosalu. Bet ne par to ir stāsts. Biju krastmalas pasākumā par godu 20. gada dienai kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Pirmais iespaids paveroties skatam uz krastmalu bija sekojošs: "Tautu nolemts nodzirdīt." Tā bija mana reakcija ieraugot garā rindā izstieptās Aldara telšu rindas. Tālāk izvirzijāmies cauri pūlim, kas gan nebija tik liels, cik biju gaidījis, un sastapām pāris mūsu draugus. Sākām skatīties kas notiek un mani līdzgājēji sāka lēkāt un mēģināt izdziedāt līdzi ekrānā rādītajiem dziesmu tekstiem. Acu priekšā man nostājās vīzija, kur šīs pašas mūzikas priekšā rokās sadevušies uz apli griežas netīri, noskranduši Amerikas tā saucamie "redneck". Mūzika tiešām brīžiem skanēja kā lauku pasākumā. Ik pa laikam tika piesaukts kāds Latvijas rajons. "Kurzeme!" un skaļas gaviles no tām skatītāju vietām, kur acīmredzot atradās kāds kurzemnieks. Cik gan maz patiesībā vajag lai cilvēki justos laimīgi. Alus, ziņģes, bara kopības sajūta un vēl, ak jel, ja izsauc vārdu tam zemes pleķim, kur tev noveicies piedzimt, tad tiešām laime ir neizsmeļama! Atzīstu, aukstums mani darīja nīgru, bet man no tā visa metās nedaudz nelabi. "Latvieši bija vareni karavīri, nekad no kara lauka nemuka." Well, guess what, thats a total bullshit. Muka visi, tikko dzīvība bija briesmās, izņemot pāris nāvei nolemtos idiotus, kas, paldies dievam mūsu populāciju ar saviem "vīrišķīgajiem" gēniem nepapildināja. Paskatījos, paklausījos un nolēmu iet dzert tēju pie draudzenes.