chrono - 7. Marts 2010

Gar-lai-cī-gi. Sadalīju pareizi pa zilbēm? Ceru, ka jā, jo reiz, darbā, atklājās, ka es neesmu iemācījies pirmajās klasēs dalīt vārdus pareizi pa zilbēm. Gandrīz vai jāsarkst bija. Savu nemākulīgo komatu likšanu vēl varu attaisnot, bet zilbju dalījuma prasmes trūkums gan jau velk uz infantilismu.

Bet ko nu par to. Uzdūros lieliskam Veidenbauma dzejolim, kas kārtējo reizi pierāda, cik spēcīgs izteiksmē viņš bija, jo man patīk. Reti jau kas man patiešām patīk.

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks,
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,
Un nākotne spoža kā saulītes vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk dārgs bij un svēts;
Nu dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un, tukšā paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij un svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm;
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Pret laimi, pret nelaimi krūtis tik cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.

Joprojām garlaicīgi (vientulība arī šeit ir iejaukta), pat nedaudz ko uzdrukājot. Derētu tā kā ķerties pie zināšanu tālākas apgūšanas.

Restore the balance between thinking and feeling.