chrono - 3. Janvāris 2010

Tikai nesaki neko. Lūdzu, klusē. Šis brīdis ir tava dzīve. Un mana. Tas, kas manī pašlaik notiek, ir pārāk trausls, lai to dragātu ar ko tik brutālu un skarbu kā vārdi. Tas ir ugunsgrēks, kas vēl nav tapis, tik nenopūt sveci, kuras liesma jau snaikstās gar aizskariem. Tāpat ļauj degt ugunij sevī. Es reizēm jūtos tik tukšs. Man zūd visas vēlmes, man zūd jēga un ritums, es jūtos kā nevienam nevajadzīga, uzvilkta rotaļlieta bez jelkādas dziļākas nozīmes. Tādos brīžos vārdi neder. Neder darbība, jo manī iekšā vienmēr kas deg, bet brīžiem tik dziļi, ka, lai tur piekļūtu klāt, jāspēj ieskatīties tumsā bez mēness gaismas. Sajūtas ir kā stīgas, kas vibrē un rada simfoniju, ja nepārtrauc to liego skanējumu. Es vēlos skanēt uz vienas nots ar tevi, kaut sekundi vai divas, jo pat ar tik niecīgu un īsu laika brīdi es spētu sajusties kaut nedaudz laimīgs. Bet tikai nesaki neko, jo vārdi var izrādīties kā lielgabala šāvieni, kas pārtrauc visu dzīvo, muzikantiem liekot apklust un viesiem izklīst kur nu kuram.