man šķiet, ka es esmu uz cita viļņa, uz vientuļā viļņa.

***
šodien man vairāk kā jebkad gribas aizbēgt, sakravāt mantas un pazust, nevienam nesakot kurp dodos.
kaut gan manu pazušanu tāpāt pamanītu tikai darbā un augskolā.

ardievu holivuda!

Holivudas smaidi ir tālā pagatnē, arī nedabiskie, ieprogrammētie rīta "čau-skūpsti". Tas viss, kas kādreiz izraisīja rīta nelabumu, jo skolas telpās tas bija neizbēgami, tagad ir pavisam svešs. Tagad no tā es bēguļoju vēl vairāk kā kādreiz. Un vienīgais, kas man atgādina, ka tādas lietas patiesībā dzīvē kaut kur eksistē ir draugiem.lv portāls, kur galerijās karājas garlaicīgas bildes, kas maz atšķiras viena no otras.

                                      on september

Šonakt es murgoju, vairākkārt modos, lai sakārtotu segu, kas murgos tika savandīta vai pat nomesta uz grīdas, mirklī, kad to kārtoju, es kaut ko domāju. Pamodos 11., tas ir mans vēlākais rīts pēdējo vismaz 3 mēnešu garumā, un centos atšķirt patiesību no tikko redzētā neprātīgā sapņa, kuru vēl no rīta skaidri atcerējos, bet tagad esmu aizmirsusi. Rīts sākās ar pienu un pārslām, un daudz zālu tējiņas. 

jūtos slima.

 

Vārdu savienojumam- es nedrīkstu slimot un man nav laika slimot- ir maģisks spēks, jo tiklīdz tā pasaka, uzreiz saslimst.

       šodien iedomājos,

ka tā nu tas notiek, kad cilvēki notur un piesaista kādai vietai, padarot to saulainu. Un tad vairs negribas nekur citur braukt dzīvoties, nekur citur meklēt to, kas jau atrasts. Tagad tas ir jāsargā kā pasaules lielākais brīnums. un patiesi, tas ir liels, gaišs brīnums.             

***
haosā mēs dejosim rudenim līdzi
haosā mēs skarsimies svētajai zemei
haosā mēs mīlēsim viens otru
jo šobrīd es esmu haoss
taču man piemīt vieglums
es neesmu akmens
es neslīkstu
noturot laivu nekustīgu uz ūdens
es lidoju baltiem baložiem līdzi
es dejoju domu laukumā kantrī mūzikas pavadījumā
es mīlu akmens tilta vakarus
un vanšu tilta rītus
rudens smaržas un neprātības
un es esmu neprāts
neprāts ar sirdi

Aiztaisot acis, redzu daudz kustīgu bilžu. Bildes ir krāsainas, straujas un tad pēkšņi lēnas- it kā priekšmeti un cilvēki sāktu dejot valsi kā to mēdz darīt rudens lapas un pēcpusdienas negaisa ceriņi.
Rudens smaržas un kanēļu svecīšu smarža, un tējas smarža. Man pietrūkst tikai kaķītis. Pēdējā laikā es visur redzu kaķīšus un visur tos samīļoju, es zinu jau kopš bērnu dienām, ka ielu kaķus aiztikt nevar, taču man dikti gribas.

MAn gribētos biežāk satikt savus draugus un vēl man gribētos, lai dienas patiesi pagarinātu par pāris stundām, kā reiz par šo lietu ieminējās ieva.

Es nezinu, kur es esmu, bet es zinu, ka brīžiem jūtos ļoti savādi. Savādi un laimīgi.

Domas aizskalojis lietus, tās vairs negrib piestiprināties virtuālajai lapai, tās kaut kur ar mākoņiem jokojas.
Es vairs nejokojos.
Dažreiz man paliek bail, bet tad es saprotu, ka iekš sevis jūtu kaut ko neparasti gaišu, tad bailes pazūd.

Atver acis un ieskaties. Ieskaties savā dvēselē. Man vairs nav bail no tā, kas es esmu, kāda es esmu, laikam esmu iemācījusies sevi pieņemt un nenosodīt. Un nedzirdēt svešus nosodījumus.

Dažreiz man ļoti gribas, lai kāds iečukst. Bet čukstu vietā saņemu klusumu. Tad tā vientuļi paliek, jo liekas, ka šajā pasaulē esmu viena. Pasaulē, kurā dalos ar patiesībām. Varbūt tik tiešām manas patiesības nevienam nav vajadzīgas.