Es nezinu, kur es esmu, bet es zinu, ka brīžiem jūtos ļoti savādi. Savādi un laimīgi.

Domas aizskalojis lietus, tās vairs negrib piestiprināties virtuālajai lapai, tās kaut kur ar mākoņiem jokojas.
Es vairs nejokojos.
Dažreiz man paliek bail, bet tad es saprotu, ka iekš sevis jūtu kaut ko neparasti gaišu, tad bailes pazūd.

Atver acis un ieskaties. Ieskaties savā dvēselē. Man vairs nav bail no tā, kas es esmu, kāda es esmu, laikam esmu iemācījusies sevi pieņemt un nenosodīt. Un nedzirdēt svešus nosodījumus.