Vakar stāvēju tramvaja pēdējā vagona beigās un vēroju, kā attālinās sliedes, koki, cilvēki. Vienreizēja sajūta.

Šodien es jūtu harmoniju, prieku, mieru un neprāta pieplūdumu. Šodien es gribu ar tevi vērot saulrietu. Ar savām lūpām pieskarties tavām, vērot tavas garās skropstas, sajust sirdspukstus, just dabu un būt vienotiem ar to. Just kā pārvietojas smiltis zem mūsu kāju prikstiem. Bet visvairāk par visu es vēlos just tevi.

Visu šo savu brīvo dienu es lūkojos krāsainās linijās un secinu, ka man ir tuvs Klimts. Secinu, ka manas sirds stīgas sakustina Botičelli, Monē, sarkanās istabas, kliedzieni, zelta līnijas.

Jā, rīt ir lielā diena, bet es esmu tik mierīga. Nu tad novēliet man veiksmi un turiet īkšķus.