taurenīši vēderā neļauj gulēt, neskatoties uz to, ka iepriekšējā naktī biju dikti ilgi augšā un mocīju savu motivācijas vēstuli. Tik patīkami un reizē arī biedējoši.
biedējoši,jo man viņš sāk patikt patikt un man ir šausmīgi bail, jo iepriekšējā gada pieredze ir iedvesusi šausmas par to, cik skarba un netaisna var būt kritika,
cik daudz tās vispār var būt pat par tādām lietām, ko vienmēr esi uzskatījis par saviem plusiem. Un cik ļoti niecīga es biju pavērsta. Ļoti.
bail uzdurties uz to pašu skarbumu, gribas bēgt tikai tādēļ, ka kāds iepriekš ir parādījis, ka šāda veida skarbums eksistē.
un tomēr es saprotu, ka, ja sākšu tādēļ vien bēgt, es bēgšu vienmēr.
šoreiz tiešām nesaprotu, kā tas tā gadījies, ka kāds mani manāmi ir padarījis nepašpārliecinātāku.

man pietrūkst mans skotu puika, tik vienkāršs, smieklīgs un inteliģents. un es vēlos viņu satik un būt samīļota tik ļoti, ka es nevienā brīdī pat nespēju iedomāties,
ka viņš varētu jelkad teikt kaut ko pat tuvu tam, kas tik bieži tika dzirdēts. un tomēr, kad neesmu viņa pasargāta, es baidos, baidos, jo pieķeros.
pieķerties nozīmē sākt domāt par kādu vairāk, nozīmē to, ka neapzināti tu sāc kaut kur lūkoties tālāk un sāc mazāk izbaudīt tikai to, kas ir, jo tev gribas to nosargāt
un tu pavisam neapzināti sāc domāt kā. es nevēlos. es vēlos kā agrāk, nedomāt, kad viņš nav blakus, bet vienkārši būt ļoti pacilātai un smaidīt līdz nemaņai.