Darīju kā agrāk, aizgāju un samīļoju Rīgu, sapirkos grāmatiņas un baudīju. Un beigās pati tiku apmīļota. Pat pacelta no zemes un apgriezta riņķī tā, ka bruģis likās dejojam.
Ieplūdu Vērmanes dārza laika mašīnā un pēcāk liftā, kas izskatās pēc maza Titānika. Kā filmā, kurā ir jauki būt.
Mīļoju kaķīti, kam ir brūns deguns un viszaļākās acis, kādas vien ir redzētas. Un murrāju līdzi.

Mana nedrošība un stresiņš sāka kaut kur pagaist līdz ar tik siltu sagaidīšanu un iedrošināšanu/atbalstu. Sen neviens nav tā rūpējies mani nepazaudēt pūlī kā šodien visu dienu tiku draugu aprūpēta.


Jūtos tā, ka es esmu. esmu dzīva, mans ķermenis pulsē, elpo. un es redzama, pamanāma. manī klausās un man atbild. viss liecina par to, ka es dzīvoju, esmu dzīva. un tas nav tikai apšaubāms fakts.

Vīriešu aplidota- gan pabarota, gan ar uzdāvinātu atlaidīti sušķiem. Ļoti pozitīvi katrā ziņā. Jauki, sajusties nedaudz aprūpētai, sajusties meitenīgai, vieglai un trauslai. Tādai, kurai nav jādomā par visām būtiskām/nebūtiskām sadzīves lietām.

Pabarota arī jaukām dāmu sarunām un draudzīgiem smaidiem.

Un tad sprāgstošiem salūtiem sabiedēta un ķiršu dūmiņiem nomierināta Vecrīgas sirdī, baudot silto nakts vakaru un gaisotni.
***

Rīgai ir sirds. liela. pulsējoša. un ļoti labsirdīga.

Paldies!