sapņoju dīvainu sapni, biju kaut kādā telpā ar citiem cilvēkiem, iespējams tā bija kāda mācību iestāde. nejauši biju ar akvareļu zīmuļiem savilkusi kaut ko, man pienāca klāt kaut kāds puisis un teica, ka tā ir jauka un pārdomata kopmozīcija, ritms (tur bija krāsainas līnijas). es klusēju. tad sāka zvanīt kaut kāds trauksmes signāls, jo kaut kur telpā bija ugunsgrēks. sākumā visi domāja, ka tās ir kārtējās apmācības. puisis man vēlreiz atkārtoja to pašu teikumu. un tad es uzsprāgu un teicu, ka te nav nekā pārdomāta, es zīmēju vadoties pēc sajūtām, nevis likumiem. mēs sākām strīdēties. ienāca kaut kāda tantiņa un pateica, ka lietas ir nopietnas, viss degot, redzēju arī dūmus koridorī, bija skaidrs, ka visiem jātiek ārā. taču visvairāk par visu tai brīdī mani satrauca pierādīt savu taisnību. es pateicu, ka kamēr viņš nepaņems savus vārdus atpakaļ, neatzīs, ka es zīmēju vadoties pēc sajūtām, es nekur neiešu un punkts. tālāk viss, ko atceros bija pārsteigts un dusmīgs skatiens.
es pamodos, jo kaut kur attālēs kād klauvēja, nevarēju sākumā saprast, bet nolēmu pārbaudīt.
pārbaudiju un saņēmu princi, veselu divus un manas mīļās piena lāses.

Paldies, Ieviņ, par saldo rītu (: