Nogurums valda pār ķermeni. Un tad vēl ziņkārība. Jau trīs cilvēki, ak nē, 4 ir man pateikuši, ka es izskatos tā, it kā būtu zaudējusi svaru. Un šodien jaunajā darba vietā ienāca vecie castumeri un jautāja vai esmu vesela, jo es izskatoties neveselīgi tieva. Teicu, ka esmu vnk ļoti nogurusi. Un tā tas arī ir, jo neatceros, kad man pēdējo reizi ir bijis veselīgs miegs. Vispār nesaprotu, kas mani tur pie dzīvības, jo šādu nogurumu neesmu jutusi pat vidusskolā. Lai nu kā tagad gribas nosverties un paskatīties vai tik tiešām neesmu šo to pazaudējusi, naktīs taisot darbus un stresojot skraidot apkārt.

Spogulī tik tiešām rēgojas seja, kuru nepazīstu. Sagurusi, riņķiem zem acīm. Laikam tikai motivācija liek turēties pretī un darīt pat tad, kad vairs nevaru.

Un lai nu kā neesmu no tiem cilvēkiem, kas ieciklējas uz sliktām sajūtām. Jo redziet, ir cilvēki, kas katru reizi satraucas, kad viņiem kas iesāpas, lien internetā un meklē izskaidrojumus. Piemēram, pat ja tev nekad nav tāds vēzis bijis, bet tu katru savu sāpīti iztulko kā vēža sindromu, skrien pie ārsta un saki, man sāp tas un tas un man liekas, ka man ir tas un tas. Un tad pēc analīzēm ārsts tev saka, ka esi viens no veselīgākajaiem cilvēkiem pasaulē, bet tu netici. Kā tas beidzas? pēc pāris gadiem tev atklāj vēzi pēdējā stadijā. Un tu saki- es taču zināju! Stulbie ārsti, viņu dēļ es tagad miršu!
Bet patiesībā.. vienīgais idiots esi tu, jo ar savu domāšanu izaudzēji to, no kā baidījies vai arī to pēc kā klusībā tiecies, lai iegūtu.. ai, lai nu ko tur esi gribēdams iegūt no tiem citiem. Bet tā ir un paliek vēlme būt slimam. Un tas, ka beigās arī esi, ir kā pierādījums- man taču bija taisnība. Tas, ko es gribu pateikt, neesmu no tādiem cilvēkiem. Viss šai dzīvē ir par īsu, lai izniekotu veco tantiņu dzīvesveidam, tamdēļ es dzīvoju un baudu to, kas ir, tamdēļ citi pamana varbūt kaut ko tādu, kas būtu jāpamana man.

Eh, tik grūti koncentrēt domiņas, jo esmu tikko no darba un pulkstens ir gandrīz 11 naktī. Un, strādājot ar itāli (boss), pēc apmācībām nevar izmukt no baltvīna glāzes, kas ir ļoti jauki, bet nu viss kas ir saplusojies, un es jūtos tā, it kā būtu pudeli vīna izdzērusi. Tamdēļ domiņas piefiksēt ir sasodīti grūti. Bet īsumā doma ir- pat tad, kad ir ļoti grūti, ir jāsaskata labās lietas, nevis jāieciklējas uz sliktajām. Mēs visi zinām, ka slikto lietu apkārt tāpat pietiek, tās nav jāmeklē. Un tomēr.. tajās nav jāgrimst. Ir jādzīvo. Un cilvēkiem būtu jaiemācās dzīvot, izbaudot dzīves garšu. Pārstājot pīkstēt kā tādām cūkam pirms nokaušanas pat tad, kad viņiem ir viss nepieciešamais, lai būtu laimīgiem. Un tas notiek tikai tamdēļ, ka esam aizmirsuši novērtēt to, kas ir, mēs redzam tikai to kā nav. Lai dzīvotu nav nepieciešama villa un personīgais limuzīns.
Reizēm liekas, ka cilvēkiem būtu jāatņem viss, kas viņiem ir, lai viņi novērtētu to.

Viss. esmu klusa klusiņa. vēlas vakariņas. un tad jāsaņemās un jāpazīmē bišku.