porcelain

Tulpes smaržas.
4.5.08 14:50
Skriet! Šodien vajag skriet! Saule spīd, un galu galā tas rīgas maratons arī tūlīt būs klāt. Sporta tērps! Tas necilais komplekts ir rīgā, labi, nekas nav neatrisināms, brāļa šorti, kaut kādas krosenes var atrast vienmēr, bet plejieris, jau laiciņu ietilpstošā sastāvdaļa sporta tērpā, iztrūkst. Zvans. Vecā labā kaimiņu būšana glābj vienmēr, par laimi ar muzikālā gaume, ja ne sakrīt, tad vismaz ir uz to pat pusi. Mūzika, beidzot mūzika! Ejot ut skriešanas trases sākumu, jāiet cauri privātmāju rindai. Visapkārt smaržo pēc darba, jo gādīgie ģimeņu tēvi un nepaklausīgie tīņi, kas vēl īsti nav atvēruši acis pēc vakardienas dzeršanas un ālēšanās, ir izdzīti strādāt. Viņi pļauj zāli. Jā, visapkārt ir tā sasmalcinātās zāles smarža. Bet neglābjami tuvojas trases sākums, lai arī tikko teicu, ka ar muzikālajām gaumēm viss labi, bet līdz galām tā nav, es pārslēdzu dziesmas. Nē, es meloju, es meklēju iemeslus,lai nesāktu skriet. Tas laikam ir pats grūtākais. Bet par prieku savām ķājām, es sāku. Ceļš izskatās tik garš. Traktors stāda kartupeļus, tas man atgādina manu vakardienas darbu, sekojošu tulznu. Nē, man nepatīk strādāt darzā. Es turpinu skriet, sāk skanēt "Zombie", esmu noskrējusi jau pusi no turp ceļa. Mežš, visapkārt koki un tur noteikti ir dzivnieki, nu, piemēram, vilki. UN, ja traks vilks uzbruktu man, vai kāds mani varētu izglābt? Es varētu kliegt, bet mani nedzirdētu. Par laimi, esmu jau pusē. Padomāju vēl brīdi par vilkiem, atcerējos kā šo gabaliņu reiz skrējām ar Zani. Atkal traktors. Unpēc mirkļa jau viss, trase ir beigusies. Cik jauki. Šitas bija grūti.Nesāp kājas, sāp saites. Un saule cepina sviedrus. Zāles smārža. Austiņās: the Pixies "Where is my mind". 'Jā, skriešanā man riebjas pilnīgi viss, izņemot, sajūtu, kāda pārņem ejot mājās no skriešanas. Ikdienas mazās uzvaras, šī sajūta ir lieliska. Pie daotra stāv tulpes no mammas dārza. Tulpju smarža degunā. Un varbūt tomēr dzīve man neiet garām. Vismaz šodien?
0 raksta ir doma