cho - October 21st, 2009

Oj, kā šodien pukojos, sodījos un lamājos! Četras stundas pavadīju aiz durvīm tumšajā, aukstajā un bargajā pasaulē, jo atslēgas pievīlētājs ir nepareizi sataisījis manu otro dzīvokļa atslēgu. To atslēgu, kura ļoti reti tiek izmantota. Un tieši šodien, kad man saplīsis telefons, Māris ir sazin kur un kaimiņi arī sazin kur, kādam ienāca prātā durvis aizslēgt pamatīgi. Un ko man bija darīt? Nu... dzēru tēju vienā vietā, dzēru otrā, salasījos grāmatiņas, izšķirstīju iegādātos rokdarbu žurnālus, kuros atradu vairāku pērlīšu veikalu adreses un bolīju acis par pērlīšu shēmām turku valodā, ilgi un dikti mēģināju izlauzt durvis, pārpīpēju jēgu, nodomāju, ka labi saprotu garāmejošos klaidoņsuņus un to visu vairākkārt atkārtoju līdz mājās atnāca Māris, kurš aizvadījis briesmīgu dienu policijas iecirknī, mēģinot iestāstīt ierēdņiem, kuri nerunā angliski, kas viņš tāds, ko viņš tāds un kur viņš tāds. Stulbākais, ka nevar jau zināt, vai izdevās. Rīt un parīt priekšā atkārtotas vizītes un varam tikai minēt, vai viņš to uzturēšanās atļauju līdz prombraukšanai dabūs vai nē. Vietējie laikam teiktu - Insallah.

Bāc, un es pat nevaru aiziet un tam onkam pastāstīt, ka viņš man sliktu atslēgu uztaisījis, es tak nesaprotu viņa valodu un viņš manējo. Un čeks....da kāds čeks Stambulā.....

Stāvu pie mājas durvīm, smaidīgi klausos baznīcas zvanos un pēkšņi abstulbstu - paga, paga, kristiešu baznīcas zvani Stambulā???? Pirmoreiz dzirdēju, lai gan laikam jau nav nekas neparasts, Kadikojā esot pa vienai baznīcai katrai ticībai.

Tupēju uz piemājas marmora trepītēm, vēroju garāmejošos cilvēkus, priecājos par smukajiem suņiem (Mārim taisnība - klaiņojošajiem suņiem ir skumjas acis. Saimnieku suņi savukārt pārvietojas tā, ka no viņiem staro priecīga pašapziņa) un domāju par labu rīcību (jautājums par to, kas ir labi un labs, kopš ielaidos mīlas romānā ar filosofu, ir kļuvis šausmonīgi piņķerīgs un, es teiktu, teju neatbildams), un izdomāju, ka turpmāk jāievieš ikdienā par vienu labu darbiņu vairāk. Pirms kāda laika saņēmos un pievārēju savu egoismu, nolemjot nesmēķēt lielā dzīvoklī, kurā dzīvo trīs nesmēķētāji. Nākamais solis - turpmāk vairs nemetīšu nodeguļus turpat, kur tos met pārējie - uz ielas, bet pāriešu pāri ielai, paiešu pāris soļus un iemetīšu tos miskastē. Un še tev - aizgāju līdz miskastei, paskatījos pa labi un ko tur ieraudzīju? Rotaslietu veikalu, kas gozējas tieši aiz mūsu mājas. Un šitā es tieku atalgota par savu labumu??!! Ar vēl lielāku kārdinājumu?? Pilnīgi interesanti kļūst - nez kas slēpjas aiz nākamās miskastes? :D
Vai, ignorējot ubagus, kas man šodien nekaunīgi nāca klāt un, kā noprotu, prasīja naudu, es rīkojos labi vai slikti? Vai viņi, iespējams, domājot, ka man ir nauda, jo esmu no Eiropas, un uzskatot, ka man ar viņiem jādalās, rīkojas labi vai slikti? Ej nu te kādam iestāsti, ka, lai gan mana valsts atrodas ES, tā šobrīd, iespējams, ir nabadzīgākā valsts šajā burziņā un ka mans maks ir tikpat tukšs kā Latvijai.