cho - Post a comment

Oj, kā šodien pukojos, sodījos un lamājos! Četras stundas pavadīju aiz durvīm tumšajā, aukstajā un bargajā pasaulē, jo atslēgas pievīlētājs ir nepareizi sataisījis manu otro dzīvokļa atslēgu. To atslēgu, kura ļoti reti tiek izmantota. Un tieši šodien, kad man saplīsis telefons, Māris ir sazin kur un kaimiņi arī sazin kur, kādam ienāca prātā durvis aizslēgt pamatīgi. Un ko man bija darīt? Nu... dzēru tēju vienā vietā, dzēru otrā, salasījos grāmatiņas, izšķirstīju iegādātos rokdarbu žurnālus, kuros atradu vairāku pērlīšu veikalu adreses un bolīju acis par pērlīšu shēmām turku valodā, ilgi un dikti mēģināju izlauzt durvis, pārpīpēju jēgu, nodomāju, ka labi saprotu garāmejošos klaidoņsuņus un to visu vairākkārt atkārtoju līdz mājās atnāca Māris, kurš aizvadījis briesmīgu dienu policijas iecirknī, mēģinot iestāstīt ierēdņiem, kuri nerunā angliski, kas viņš tāds, ko viņš tāds un kur viņš tāds. Stulbākais, ka nevar jau zināt, vai izdevās. Rīt un parīt priekšā atkārtotas vizītes un varam tikai minēt, vai viņš to uzturēšanās atļauju līdz prombraukšanai dabūs vai nē. Vietējie laikam teiktu - Insallah.

Bāc, un es pat nevaru aiziet un tam onkam pastāstīt, ka viņš man sliktu atslēgu uztaisījis, es tak nesaprotu viņa valodu un viņš manējo. Un čeks....da kāds čeks Stambulā.....