cho - October 11th, 2009

Gluži vienalga, vai mana ikdiena paiet Rīgā vai Stambulā, svētdienas bieži vien ir slinkumdienas. Mūsu istaba ir tik saulaina, guļammaisa pārvalks ir tik mīksts, ka miegs te ir kā siltā alā. Nogulējām līdz vienpadsmitiem, uzkodām latvju rupjmaizi un turpinājām čučēt. Joprojām par pulksteni spriežu pēc lūgšanām, galvenie dienas orientieri ir lūgšanas vienos un četros. Āzijas pusē gan tās nevar dzirdēt tik labi kā Eiropā. Kādu brīdi papērļoju pie loga un skatījos, kā kaimiņiene - sirma un priša kundzīte ar cigareti zobos - laista savas puķes, kā kaķi uz šķūņa jumtiņa gulšņā tik nekustīgi, ka nedaudz sabijos, kad tie sakustējās, kā sirms onkulīts lēni un rūpīgi izkar žāvēties dvieļus. Svētdienā laikam visi kļūst lēnāki. Saņēmāmies "rīta" pastaigai, lai aplūkotu jūras līcīti (par ģeogrāfiskā termina precizitāti atbildību neuzņemos) dienasgaismā. Nu tik smuki - zils ūdens, pilns buru laiviņām, zālītē sēž ģimenes ar bērniem, turku puišu bariņš un spēlē ģitāru, klaiņojošie suņi draudzējas ar saimnieku suņiem, uz akmeņiem tup pārīši, kuriem uzglūn puķu tantes (mums ir nejauks plāns - izsekot kādu no puķu sievām, kas strādā prāmju piestātnē, un agri no rīta vai vēlu naktī nostāties pie viņu loga un bļaut "Vivilion, vivilion, vivilion! (mana turku valoda joprojām aprobežojas ar "Merhaba" (labdien) un "Tešekur" (paldies), tāpēc īsti nevaru atkost, vai viņas saka "Vivilion", "Bivilion" vai "Pivilion")), lai viņas redzētu, cik tas mēdz būt kaitinoši. Jau atkal pārliecinājos, ka mūsu dzīvoklis atrodas ideālā vietā, pat Ventspilī jūra man nebija tik tuvu kā šeit, pat Antoškā nedzīvoju tik tuvu beķerejām un augļu bodēm, bet šīšotava, kas ir pāris soļu attālumā no mājām un vakaros izplata kārdinošu smaržu vispār ir brīnumiņš. Pirmajā vakarā aizgājām iemēģināt šo vietu kopā ar Matīsu un Elīnu. Šī iestāde ir riktīgs vietējais ūķītis, kurā pulcējas vietējie ļauži, kur viesmīlis vispār nerunā angliski, kur piektdienas vakarā uzturas tikai vīrieši (vietējie) un kur ir aizliegts lietot alkoholu. Nobrīnījos, ka gandrīz visiem apmeklētājiem bija līdzi klēpjdatori, bet visdīvaināk bija ieraudzīt, ko viņi tajos datoros dara - visi spēlē "Counterstrike", nosmējām, ka tas nu gan ir netipisks izklaides veids piektdienas vakarā, pie tam vairāki vīrieši izskatījās pēc cienījamiem ģimenes tēviem :) Sēžam, šīšojam, dzeram tēju, pa laikam ielūram pretī pieliktajā platekrāna televizorā, kurā rāda futbola spēli, un fonā dzirdam šaušanas skaņas no datorspēles. Kolorīti.
Pa ceļam no prāmjstacijas mazā šķērsieliņā pēdējās dienās ielu muzikants spēlē instrumentu, ko dēvēju par mandolīnu. Vietām uz ielam sēd puiši un izpilda skaistas turku romances. Vienmēr, kad ceļojumā redzu un dzirdu ielu muzikantus, izjūtu īpašu aizkustinājumu. Nez kādēļ tas mani reti piemeklē Latvijā? Daudz vairāk par dejojošo tanti Vecrīgā mani aizkustināja onkulītis, kurš Parīzē sirsnīgi un ļoti šķībi dziedāja Žo Dasēna dziesmas. Laikam jau ielu muzikanti ir parādība, kas domāta tūristiem. Uz mani šī parādība iedarbojas ļoti labi.
Šeit ir vasara. Tāda vasara, ka tik turies. Pat jūtos vainīga, ka teicu Matīsam un Elīnai ģērbties puslīdz silti. Aptuveni 28 grādu karstumā pilu kā saplīsis krāns. Tiesa karstums ir tāda viltīga štelle, jo veldzējoties uz prāmja pastāv risks saaukstēties un noķert klepu. Es to, protams, izdarīju, un nu klepoju un puņķojos uz (ne)bēdu. Taisni žēl mūsu kaimiņu (amerikānietei nu ir pievienojies ļoti patīkams pāris no Zviedrijas, abi blondi un izskatās kā elfi), kuriem nemitīgi jāklausās mūsu klepus duetā.
Sēžam Starbucks, jo mājās pazudis internets, klausos mūzikas, kafijas aparātu skaņu un cilvēku čalu mikslī un miegojos. Tā vien šķiet, ka svētdienas slinkums turpināsies un mājās līdīšu zem segas. Laiks skrien un ārā jau satumsis, taču patīkami silts.

Kā priecājos par to, ka nolēmu aiziet līdzi Mārim uz Kadikoju sameklēt vietu, kur dabūt pases bildes. Pa ceļam uzgājām krāmu bodes! Viena no tām bija īpaši krāmīga, un es klusībā šķendējos, ka neesmu apguvusi klusēšanas mākslu, paturot savus "uh un ah!" pie sevis. Bet tur bija tik daudz, par ko uhoties un ahoties! Krāmu bodēs manī vienmēr pamostas meklētājas gars un tālu nemaz nebija jāmeklē - atradu burvīgu spoguli, kuru ieskauj puķots metāla rāmis (nu gandrīz tāds, uz kādu kāru aci cierēju Rīgas Otīlijā, tikai antīkāks un krietni lētāks), tam blakus atradu vēl vienu tikpat burvīgu spoguli, plauktu ar senlaicīgajiem svečturiem drošības pēc aplūkoju tikai pavirši, taču zinu, ka tur būs jāiet meklēt svečturis, kurā likt sveci rozīšu ziedlapiņu taisīšanai. Un tad! Ieraudzīju princešmeitenes bērnības sapni - mazu, baltu, romantisku un cakainu somiņu-maciņu. Jāteic, ka somiņa patiešām ir maza. Nu ļoti. Tā ir tik sīka, ka jāizmanto kā maciņš, kurā varētu ietilpt tieši viens divlatnieks. Ja es vēl spēlētos ar lellēm, tad varētu aplaimot savu mīļāko lelli, taču, neskatoties uz to, ka es vairs ar lellēm nespēlējos, sapratu, ka šitā lietiņa tur gaidīja tieši mani un, ja pat Māris teica, ka man to vajag, tad tas bija liktenis. Pārdevējs, protams, lieliski redzēja, kādā sajūsmā esmu un to izmantoja. Arī spoguļa vērtība laikposmā no jautājuma par cenu līdz spoguļa aiznešanai līdz letei mainījās par desmit lirām. Nu neko darīt. Iemēģinājām mēli kaulēšanās mākslā un nokaulējām abas lietiņas par 15 lirām lētāk. Zinu, ka vajadzēja vairāk, bet es vēl tikai mācos, un tas spogulis un tas maciņš ir tādi, ka es pēdējo kapeiku par tiem atdotu (khemmm...nu jā, tā arī gandrīz bija). Turpmāk gan jācenšas tādām bodēm mest ar līkumu, citādi man tiešām būs jāapsver fūras fraktēšana, jo koferos visi brīnumi nesatilps.

Tagad būs svinīgs paziņojums. Es ar lielu prieku gaidu, kad mani šeit apciemos draugi. Es to gaidu tik ļoti, ka ar lielu prieku jau kuro reizi čāpošu uz Zilo mošeju, izrādīšu Sultanahmetu, uzsaukšu "bamos!" un rāpšos augšā kalniņā, lai palūkotos uz smuko Galatas torni, ntās reizes vadāšu jūs ar prāmi, sēdēšu un kopā priecāšos par mošeju gaisotni, taisīšu jums brokastis un vēl daudz ko citu. Taču vienu lietu es nedarīšu. Es vairs nelīdīšu iekšā Grand Bazārā. Tā vieta ir tik ļoti iztukšojoša, ka skumjas metas virsū. Ikviens lielā tirgus apmeklējums man beidzas ar besi un izmisumu. Garās un līkumainās (galvenais, teju nebeidzamās!) ielas, kas pilnas ar Made in China, bļaujošiem pārdevējiem, grūstīgiem ļaužiem un visdažādākajām smakām mani dara nelaimīgu. Ja tiešām kāds ļoti vēlēsies tur paviesoties, piedāvāšu divas alternatīvas - pastaigu tikai pa apjumto teritoriju vai savu klātbūtni, par kuru būs jādod pretī liels grozs ar pērlītēm. Bet mīļuprāt vedīšu draudzenes uz garšvielu tirgu baudīt saldumus un tēju (ceru, ka mums to tur dos, vīriešu klātbūtnē tirgotāji skopojas).