cho - Post a comment

Tagad būs svinīgs paziņojums. Es ar lielu prieku gaidu, kad mani šeit apciemos draugi. Es to gaidu tik ļoti, ka ar lielu prieku jau kuro reizi čāpošu uz Zilo mošeju, izrādīšu Sultanahmetu, uzsaukšu "bamos!" un rāpšos augšā kalniņā, lai palūkotos uz smuko Galatas torni, ntās reizes vadāšu jūs ar prāmi, sēdēšu un kopā priecāšos par mošeju gaisotni, taisīšu jums brokastis un vēl daudz ko citu. Taču vienu lietu es nedarīšu. Es vairs nelīdīšu iekšā Grand Bazārā. Tā vieta ir tik ļoti iztukšojoša, ka skumjas metas virsū. Ikviens lielā tirgus apmeklējums man beidzas ar besi un izmisumu. Garās un līkumainās (galvenais, teju nebeidzamās!) ielas, kas pilnas ar Made in China, bļaujošiem pārdevējiem, grūstīgiem ļaužiem un visdažādākajām smakām mani dara nelaimīgu. Ja tiešām kāds ļoti vēlēsies tur paviesoties, piedāvāšu divas alternatīvas - pastaigu tikai pa apjumto teritoriju vai savu klātbūtni, par kuru būs jādod pretī liels grozs ar pērlītēm. Bet mīļuprāt vedīšu draudzenes uz garšvielu tirgu baudīt saldumus un tēju (ceru, ka mums to tur dos, vīriešu klātbūtnē tirgotāji skopojas).