cho - Antīks variants

Kā priecājos par to, ka nolēmu aiziet līdzi Mārim uz Kadikoju sameklēt vietu, kur dabūt pases bildes. Pa ceļam uzgājām krāmu bodes! Viena no tām bija īpaši krāmīga, un es klusībā šķendējos, ka neesmu apguvusi klusēšanas mākslu, paturot savus "uh un ah!" pie sevis. Bet tur bija tik daudz, par ko uhoties un ahoties! Krāmu bodēs manī vienmēr pamostas meklētājas gars un tālu nemaz nebija jāmeklē - atradu burvīgu spoguli, kuru ieskauj puķots metāla rāmis (nu gandrīz tāds, uz kādu kāru aci cierēju Rīgas Otīlijā, tikai antīkāks un krietni lētāks), tam blakus atradu vēl vienu tikpat burvīgu spoguli, plauktu ar senlaicīgajiem svečturiem drošības pēc aplūkoju tikai pavirši, taču zinu, ka tur būs jāiet meklēt svečturis, kurā likt sveci rozīšu ziedlapiņu taisīšanai. Un tad! Ieraudzīju princešmeitenes bērnības sapni - mazu, baltu, romantisku un cakainu somiņu-maciņu. Jāteic, ka somiņa patiešām ir maza. Nu ļoti. Tā ir tik sīka, ka jāizmanto kā maciņš, kurā varētu ietilpt tieši viens divlatnieks. Ja es vēl spēlētos ar lellēm, tad varētu aplaimot savu mīļāko lelli, taču, neskatoties uz to, ka es vairs ar lellēm nespēlējos, sapratu, ka šitā lietiņa tur gaidīja tieši mani un, ja pat Māris teica, ka man to vajag, tad tas bija liktenis. Pārdevējs, protams, lieliski redzēja, kādā sajūsmā esmu un to izmantoja. Arī spoguļa vērtība laikposmā no jautājuma par cenu līdz spoguļa aiznešanai līdz letei mainījās par desmit lirām. Nu neko darīt. Iemēģinājām mēli kaulēšanās mākslā un nokaulējām abas lietiņas par 15 lirām lētāk. Zinu, ka vajadzēja vairāk, bet es vēl tikai mācos, un tas spogulis un tas maciņš ir tādi, ka es pēdējo kapeiku par tiem atdotu (khemmm...nu jā, tā arī gandrīz bija). Turpmāk gan jācenšas tādām bodēm mest ar līkumu, citādi man tiešām būs jāapsver fūras fraktēšana, jo koferos visi brīnumi nesatilps.