cho - October 4th, 2009

Lielu daļu laika pavadām viesnīcā. Vakaros dzeram vīnu, skatāmies filmas, pa dienu diezgan ražīgi pērļoju. Šodien sapratu, kāpēc diezgan minimāli staigājam apkārt - ievērojamākās vietas jau vairākkārt ir apskatītas. Visriņķī ir vienas vienīgas ēstuves, soliņu parasto un parciņu te nav diži daudz. Bet ielas nostatus tūrisma objektiem ir diezgan neglītas. Vienīgās skaistās un se nās celtnes ir apskates objekti, pārējās mājas ir.... nesmukas. Man vienmēr ir paticis klīst pa mazām ieliņām, un pēc noklusējuma pieņemu, ka tām jābūt gleznainām, romantiskām un tamlīdzīgi, noteikti arī šeit tādas ir, taču līdz šim nav palaimējies tādu uziet.
Lai tomēr izbāztu degunu no viesnīcas šodien nolēmām apskatīt mošejas. Zilās mošejas "darba laiku" atkal nokavējām, uz turieni laikam iesim kopā ar viesiem. Vairāk par skaisto zīmējumu aplūkošanu nevaru sagaidīt, kad atkal varēšu iegremdēt kājas tajā burvīgajā, mīkstajā paklājā, kas sedz visu mošejas grīdu. Taču aizčāpojām līdz garšvielu tirgum, kuram blakus atrodas Jaunā mošeja. Tā kā mana kleita stiepās tikai līdz ceļiem, nācās aplikt ap gurniem paltraciņu, uz matiem lakatu, izskatījos pēc īstas čučaliņas :) Mošeja skaista, klusa un mierīga. Ļoti patīkama pārmaiņa pēc trokšņainajām ielām. Māris arī atklāja Stambulas fočēšanas sezonu, tā ka varbūt pēc kāda laika parādīsies pirmās bildes. Vienā mošejas pusē pie ārsienas ir baložu burziņa vieta. To te ir ļoti daudz un kādi pieci, seši putni ar prieku izmanto iespēju paplunčāties uz trepēm saliktajās bļodās. Pie mošejas kolorīta izskata tantīts un onkulīši tirgo sēklas, ko dot baložiem. Tie putni ir tā pieraduši pie cilvēkiem, ka mans mērķis tikt pie bildītes, kurā redzama es un lidojošu baložu bars, izgāzās :)
Noskatījām ceļu uz nākamo mošeju - Suleimana mošeju. Ja pareizi atceros, Agnesei tā bija mīļākā mošeja Stambulā. Tad nu gājām lūkoties. Atkal šķērsojām milzu daudzumu neglītu ieliņu, elsdami pūsdami (hmmm, te jāliek z vai s?) rāpāmies kalnup, līdz beigās jau nonācām īstajā vietā. Mošeju novērtēt diemžēl neizdevās, jo to remontē/rekonstruē. Pie mošejas rindā izvietotas ēstuves, kurās lielākoties pusdieno vietējie cilvēki. Jipiiii, šoreiz paveicās ar gardāko līdz šim uzņemto pārtiku. Rīsi, gaļīte un kartupelīši, ņammmī!
Atpakaļceļā nočāpojām gar Stambulas universitāti, centrālo ēku gan neieraudzīju, bet pāris fakultātes gan. žēl, ka Mārim jāmācās Maltepē.
Nu un pārējo dienas daļu neatceros. Vakarā noskatījāms "Edge of Love" ar Keiru Naitliju un Sjennu Milleri galvenajās lomās. Divas skaistas un diezgan spēcīgas, un ievērojamas sievietes 2. pasaules kara fonā. Abas zaudē savus sapņus, pārliecības un vīriešus. Divas draudzenes, kas laikam mīl vienu un to pašu vīrieti, dzīvo blakus mājās un audzina bērnus. Viena gaida vīru mājās no kara, otra gaida vīru mājās no mīļākajām. Mja, nu filmu garšīgumu un interesantumu es īsti labi nemāku aprakstīt, taču ļoti iesaku rudenīgiem vakariem, kad gribas kaut ko skaistu, bet nedaudz skarbu. Un Keira Naitlija un viņas angļu valoda....mmmm :)
Joprojām nezinu, kas pa dienu, kas pa datumu, mobilais telefons vislaik stāv viesnīcā, bet laiku pamazām sāku skaitīt pēc lūgšanām. Pirmā, ko dzirdu ir vienos, pēc tam četros, tad septiņos, tad deviņos. Gribētos saprast, ko viņi tur dzied. Smējām, ka pa šiem mēnešiem tā pieradīsim, ka, atgriežoties Rīgā, sākumā kavēsim tikšanās, jo nebūs taču lūgšanu saucienu, kas atgādinātu, ka ir četri :)
Šai dienai pietiks.
āāāā! tai dienā taču arī braucām uz Kadikoy dzīvokli skatīties. Hasans (jurisrs), kurš sākumā solīja mūs ņemt dzīvot pie sevis, "if we look at the world through the same window", atrada citu dzīvesbiedru (nospriedām, ka tas laikam tāpēc, ka viņa bijusī draudzene filosofe pameta viņu un aizgāja pie viņa labākā drauga tulkotāja:), mums piedāvāja satikt kaut kādu viņa draudzeni, kura meklē dzīvokļa biedrus. Spriežot pēc telefonsarunas, meitenes angļu valoda ir vairāk nekā vāja, taču mums vajadzēja veikt kādu konkrētu darbību dzīvokļa meklējumos, tāpēc aizbraucām ar viņu satikties. Stāvam prāmju piestātnes priekšā un vislaik mēģinām izdomāt, kura vientuļā meitene varētu būt mūsējā. Nostāvējām pusstundu un man par nelielu atvieglojumu meitene neieradās. Nu neko, braucām mājās. Tā kā pēdējais prāmis uz Eminonu (mūsu tilta puses piestātne) bija aizkuģojis, braucām uz Karakoy (piestātne otrpus tiltam). Sēdējām pie prāmja margām un vērojām smuko panorāmu - tumsa, melns ūdens un izgaismotas mājas. smuki. maza deva romantikas šai trokšņainajā un pārpildītajā ikdienā.

No rīta pamodos skumīga. Arī laiks aiz loga krietni drūmāks nekā iepriekš - nomācies, saulītes nav. Par temperatūru gan sūdzēties nevar, nēsāju šeit vasaras drēbītes, kas mājās visu vasaru kaudzē nogulēja. Bet kā nav saules, tā drūmāk paliek. Stāvējām pie viesnīcas un domāju - visiem cilvēkiem, ko te redzu, ir savas mājas, tikai mums nav. Ek, ja būtu savs miteklis, viss būtu daudz vienkāršāk un patīkamāk! Pat kafiju varētu uztaisīt, nebūtu vislaik uz Starbucks jāiet.
Sāku savu pērļošanas rīta cēlienu, pabeidzu rokassprādzi, iesāku kaklarotu. Tik smuki zaļa! Šeit vienkārši nedrīkst līt un tīstīšanās sezonai kādu laiku vēl jāpagaida - man taču ir jāpaspēj panēstāt jaunās rotas un citiem jāpaspēj tās ieraudzīt!
Pērļoju, pērļoju, sēžam, sēžam un saņemam vēstuli no Jasina (puiša, kura dzīvokļa saimniece kategoriski iebilst pret meitenēm dzīvoklī). Problēma esot atrisināta, varam braukt skatīties dzīvokli. Nu laaaaaabi :) Aizbraucam, izlīstam (manu čībiņu kalpošanas laiks laikam pavisam beidzies - tā izmirka un saplīsa, ka varēju arī basām kājām iet). Ļoti gruti izstāstīt, kāds skats paveras, pirmoreiz ieraugot Kadikoy rajonu no prāmju piestātnes. Nenormāls cilvēku bars, visās malās bļauj tirgoņi un piedāvā savu preci. Jo ilgāk tur stāvēju, jo labāk sapratu, ka negribu tur dzīvot. Bet nu neko darīt, dzīvoklis jāapskata. Satikām Jasinu un jasina draugu, un viņi mūs aizveda uz dzīvokli. Jo vairāk attālinājāmies no piestātnes, jo labāk man tas rajons patika. Laikam jau klusums tur nekad neistājas, taču šķita mazāk komerciāla un kaitinoša nekā Sultanahmetā. Un pārsteigums! Ieeja piedāvātajā dzīvoklī ir tieši pa vidu starp diviem ielas bāriem. Ja nepatīk tie, tad var iet, uz kuru pusi gribas, arī tur ir bāri. Īsi sakot, welcome to the party! Dzīvoklis...ok. Gulta ir, galds ir, JYSK stila brezenta skapis arī ir, kopīgā istaba ar TV un dīvānu arī ir, vanna, veļasmašīna arī. Viss labi, izņemot divas lietas - puišiem ir 21 gads un, lai gan viņi izturējās patīkami, radās iespaids, ka "we don't look at the world through the same window". Otra nepatīkamā lieta - cena. Sākumcena - 400 eiro par istabiņu + rēķini. Nokaulējām līdz 300 eiro + rēķini, bet vienalga tas ir padaudz. Taču tā kā lielas izvēles mums nav, visticamāk, ka istabiņu ņemsim. Atpakaļ uz piestātni devāmies vieni paši un pat neapmaldījāmies, bet kad ieraudzījām, ka šajā pusē Starbucks ir krietni lielāks, nekā mūsējā, smaids uzreiz lielāks. Un vēl tur ir kurpju veikali, smuku kurpju veikali :) Un bāri/krogi, kuros lielākoties sēž vietējie, i jauni, i veci. Ā, smieklīgi - teicu Jasinam, ka vispār mēs pret ballēšanos neiebilstam, taču būtu jauki, ja dzīve viņu dzīvoklī nebūtu viena vienīga ballīte. Uz ko viņš - jā, pret ballēšanos mums nav iebildumu. Nesaprotu, viņam tiešām ir normāla angļu valoda un man šķita, ka diezgan skaidri izteicos, taču arī otrajā reizē viņš teica to pašu - ja gribam te baigi ballēties, viņš neiebilst, viņi darīs tāpat, vien piebilda, ka vispār viņiem jau arī būs jāmācās kaut kad :D Bet nu šo jautājumu jau mēs vēl nokārtosim :)
Atpakaļceļā sēdējām prāmja otrajā pusē, ar skatu uz jūru, nevis pilsētu. Skaisti. Jūra pilna kuģiem, prāmjiem, kuteriem. satiksme te dzīvāka par dzīvu. Būtu interesanti uzzināt, kā viņi to organizē, jo kuģīši nemitīgi viens otram pabrauc garām tik tuvu, ka nereti iedomājos par iespējamām sadursmēm. Pūš patīkams vējiņš, pa kreisi un pa labi tiešām skaists skats, malkojam uz vietas nopērkamo tēju (jau iztēlojos kā to malkošu kopā ar ciemiņiem uz tā paša prāmja). Jauki. Braucieni ar prāmi man ir jaukākie mirkļi šajā pilsētā. Un skati, kas no tā paveras, pagaidām mīļākie. Aizčāpojam mājās, tiekam katrs pie savām vakariņām - kebabiem un baklavām (laikam jau nav jāraksta, kurš, ko ēda :), un skatāmies filmas. Programmā - Almodovara "Zaudētie apskāvieni", Penelope kā vienmēr burvīga, bet šoreiz Almodovars ir ieslīdzis pat nedaudz garlaikojošā paštīksmē. Filmas pēdējie kadri liek uzdot jautājumu - nu un? Otra filma - Sadursme. Redzēju to pirms pieciem gadiem, protams, gandrīz neko neatcerējos. Vispār ik palaikam ieslīgstu skumjās pārdomās par savu atmiņu. Vēl vakar, nodomāju, ka mana mīļākā Almodovara filma ir "Viss par manu māti", bet otra - "Volver". Žel, ka vispār neatceros tās sižetu. Bet "Sadursme" ir ļoti laba. Rasisms un cilvēku satiksme. Lieliski izvēlētas epizodes, kurā tiešām šķiet, ka katram ir taisnība. Sapratu visu varoņu rīcību, izņemot divus. Filmas sākumā skan vienas no manām mīļākajām frāzēm, ko kino esmu dzirdējusi. Ja atcerēšos uzmeklēt, pierakstīšu.
Nu ja, un pēc šitādas bagāžas dodamies nogulēt pēdējo nakti viesnīcā. Rīt sāksies jauns posms.