cho - September 29th, 2009

No rīta nesteidzīgi apēdam siermaizes, izdzeram gardu tēju un mierīgi aiztakšojamies līdz lidostai. Arī tur steigas nekādas, jo reģistrējāmies internetā, tādēļ jānodod tik bagāža, un vēl kādu pusstundu varam paklīst pa lidostu un Narvesenā veikt pēdējos pirkumus. Kad nolemjam, ka 20 minūtes pirms iekāpšanas laikam jau ir pēdējais brīdis, kad doties uz terminali, uzzinām, ka Stambulas reiss šodien atiet no galvenā, nevis neŠengenas termināļa. Haha, pirms brīža mēs vēl nopriecājāmies, ka mums nebūs jāstāv tajā ļoooooooi garajā rindā uz drošības pārbaudi. Ja stāvēsim rindā, uz reisu noteikti nepagūsim, tāpēc pirmoreiz nekaunīgi aizlīdu rindai priekšā pie pašas ieejas. Tālāk jau viss labi, aizčāpjom līdz lidmašīnai, un var sākties ceļveža un žurnālu lasīšana trīs stundu garumā.
Stambulas lidostā ļoti ilgi stāvējām rindā uz pasu kontroli, tāpēc, lai īsinātu laiku, nodarbojos ar cilvēku pētīšanu. Paspēju ieraudzīt pazīstamas sejas no salsas kompānijas, bet visinteresantākais man šķita pāris no Libānas (vīrietis bija ļoti līdzīgs Latvijā ieceļojušajiem Stradiņu studentiem no Libānas). Vīrietis ģerbts garā, baltā kleitā/talārā, bet sieviete burkā. Sāku domāt, nez kā sieviete izies pasu kontroli, ja var redzēt tik viņas acis? Izrādās šādos gadījumos burkās ģērbtās sievietes zibenīgi paceļ un nolaiž savu plīvuru. Nedaudz žēl viņas palika, jo gan jau viņa juta ne mazumu sev pievērsto ziņkārīgo skatienu.
Pēcāk viss mierīgi, iekāpām savā transfērbusiņā, pusstundu ilgajā ceļā uz pilsētas centru paguvu aplūkot jau redzētās ainavas, izpriecāties par Bosforu un daudzajiem tajā peldošajiem kuģiem, nobrīnīties par dzīvām zosīm, kas mierīgi dzīvojas ar sētu norobežotā teitorijā un nodomāt, ka man Stambula patīk tikpat ļoti kā iepriekš.
Iekārtojāmies viesnīcā un devāmies īstenot pirmo svarīgo uzdevumu - atrast pusdienas. Pirmajā dienā jāēd kebabs, tāpēc aizgājām uz tuvāko kebabnīcu un.... es ļoti vīlos, nudien nezinu, kur var dabūt izslavētos turku kebabus. Latvijā par tādu naudu kā prasa šeit var dabūt daudzkārt labāku, gardāku un sulīgāku. Pēēēēē, toties garastāvokli uzlaboja kebabu pārdevēji, kuri Gipsy Kings mūzikas pavadījumā tā kustināja plecus, ka krutākās latviešu vēderdejas varētu uz viņiem ar skaudību skatīties.
Pirmoreiz esmu ceļojumā, kas īsti nav ceļojums, tāpēc ir divējāda sajūta. No vienas puses viss ir ļoti mierīgi un nesteidzīgi, jo zinu, ka mums ir četri mēneši šīs pilsētas iepazīšanai, pie tam rajonu, kur mēs dzīvojam (Stambulas vecpilsēta Sultanahmet), jau vairākkārt esmu izstaigājusi un ievērojamākās vietas ir tādas pašas kā pirms pusotra gada un pusgada. Turklāt patīkams pārsteigums - tā kā šobrīd nav jēgas pirkt ne suvenīrus, ne turku lampiņas, nauda nemaz tik traki netērējas :D
Pēc pusdienām uzzinājām, kā tikt pie interneta. Viesnīcas reklāmā teikts, ka te visur pieejams wifi. Tehniski tā arī ir čiepjam internetu no blakus viesnīcas, un tīkla atslēgu mums pateica mūsu viesnīcas reģistratūrā. Paroles gan viņiem "īpaši drošas", piemēram, 12345678 vai arī desmit lielie A burti. Pabeidzu savu tulkojumu un atkal jāmeklē ēdamais. Ar to vispār šeit būs diezgan lielas problēmas. Vidusmēra krogu/ieskrietuvju/kafejnīcu ēdiens nav garšīgs. It kā nav ļoti dārgs - vidēji 3-5 lati par porciju, bet man kā izlutinātai latvietei ir žēl maksāt naudu par negaršīgu ēdienu. Pārikas veikali arī dīvaini - mazi, piebāzti ar visādām dīvainām un apetīti nerosinošām lietām. Tāpēc pirmajā vakarā nolēmām pievērsties pazīstamām vertībām - es baklavām, bet Māris maķītim. Garšīgi :) Visam pa virsu Starbuck's lielā tējas krūze, un varam doties laimīgi gulēt.
It kā nekas liels pa šo dienu nav noticis, taču nogurums ir tik milzīgs, ka ātri vien atslēdzos. Piedod, Māri, piedod, Archetypon, ar jums es būšu kopā rīt, šovakar jāatgūst daļa no negulētajām stundām. Bezprocentu enerģijas kredīts ir izsmelts.
Rīt būs pirmā lielā diena - būs jātiek uz Āzijas krastu un jāaizkuļas līdz Māra universitātei, kura atrodas krietnu gabalu aiz vietas, kur Stambulas karte beidzas.

Current Mood: tired
Current Music: Turku popmūzika, kas skan ik uz stūra

Iepriekšējā vakarā rokamies cauri informācijas džungļiem internetā, ceļvežos un Māra papīros. Pirmkārt, saprotam, ka esam lohi, kas neko nejēdz izdarīt laicīgi. Otrkārt, un, treškārt, saprotam to pašu. Taču vakara gaitā noskaidrojam, kā tikt līdz Āzijas pusei un aptuveni uzzinām, kā aizkulties līdz vietai, no kuras pieejams transport uz Maltepes universitāti (Maltepe ir rajons/reģions, kas atrodas ļoooooti tālu no Stambulas centra).
Nu labi. No rīta paēdam brokastis. Man pamazām sāk kļūt skaidrs, ka viena no lietām, pēc kā ļoti ilgošos ir Latvijas garšīgā baltmaize un normāla kafija. Nudien nesaprotu, kāpēc ārvalstīs tik ļoti populāra ir Nescafe. Nedaudz parunājamies ar divām kanādietēm, kuras izsaka komplimentu par mammītes darināto somu un stāsta, ka, ieraugot Stambulu, viņām sagribējies apceļot visu pārējo Eiropu, hmmm.... Kad pateicām, ka esam no Latvijas, viņas teica, ka noteikti arī Latviju ir vērts apmeklēt. Un tad manī izpaudās nelabā latviskā īpatnība, par ko pēc tam kādu laiku piedomāju un nokaunējos, teicu, ka, manuprāt, uz Latviju nav lielas jēgas lidot no Kanādas. Nu jā, salīdzinot ar Kanādu, mūsu zemīte tiešām ir "nothing special", taču, ja tā padomā tur ir tik ļoti daudz "special", ka visu nav iespējams apskatīt. Fuj man, šitā vairs nedarīšu, drīzāk izdomāšu, kas mūsu valstī ir kruts un skaists un pie pirmās izdevības piestāstīšu citiem par to pilnas ausis.
Pēc brokastīm dodamies uz prāmju piestātni, kas pie reizes izvēršās arī par ekskursijas pastaigu. Ne reizi neapmaldāmies, visas ielas man pazīstamas, nekas daudz nav mainījies. Visriņķī troksnis, mašīnas pīpina, tirgotāji sauc iepirkties, viesmīļi sauc ieturēties, cilvēku daudz, vietas maz. Nonākam krastmalā, kur vienkopus izvietotas kādas piecas prāmju piestātnes. Kad biju šeit pirmoreiz, mēs ar Līgu staigājām no vienas uz otru un jautājām, kurš prāmis brauc uz prinča salām, izrādījās, ka neviens. Tagad šīs zināšanas lieti noderēja, jo zināju, ka šie prāmji ir iekšpilsētas satiksmes līdzekļi. Brauciens ar prāmi bija ļoti patīkams. Nu vairs nevienam neiesaku braukt komerciālajā kuģīša tūrē, jo skats ir gandrīz tāds pats, bet cenas atšķirība graujoša.
Braucu un domāju, nez kā tā Āzijas puse izskatīsies? Nu.... atšķirības nekādas. Tur izskatījās eiropeiskāk nekā vietā, ko noturēju par Āziju pirmajā reizē (abas ar Līgu pārgājām pāri Galatas tiltam un nonācām vietā, ko uzskatījām par Āziju, patiesībā tā pati Eiropa vien bija :).
Apkārt valda troksnis un bardaks. Pie prāmju piestātnes atrodas arī autobusu stacija, kurā autobusu ka biezs, tikai kurš mūsējais? Pēc neilgas pastaigas mums pat izdodas to atrast, un kārta nākamajam jautājumam - kur lai dabon biļetes? Noskatu visjaunāko meiteni no pieturā stāvošajiem cilvēkiem un pajautāju. Viņa tikai parausta plecus un saka: Akbil (kas līdzīgs mēnešbiļetei). Hmmmm....pieejam pie sargu būdas, varbūt tur kādam labāka angļu valoda. Sargi pa visiem trim izdomā, ko mēs no viņiem gribam un norāda, ka mums jāiet uz biļešu tirgotavu. Izstāvam garā rindā un kad pie kases lūdzam četras biļetes, uzzinām, ka tās jāiegādājas autobusā. Pfffff.... labi, ka autobuss jau klāt, priekšā nākamais jautājums, noskaidrot, vai šis tiešām ir īstais autobuss un palūgt, lai pasaka mums, kad pienākusi mūsu pietura. Vadītājs, protams, angliski nesaprot, viņš pajautā kaut ko jauniem puišiem, kas stāv aiz mums un kuri varētu saprast angļu valodu un tā viņi visi sāk runāties, bet mums angliski tā arī ne vārda. Pēc brīža jūtu, ka mani paņem aiz rokas - tā pati Akbil meitene. Smaida, māj ar galvu un aicina apsēsties. Ta kā lielas izvēles mums nav, sēžam arī. Un tā kādu stundu. Braucam cauri pilnīgi nekādai teritorijai - vienas vienīgas neglītas mājas, mašīnu pārbāztas ielas, pīpināšana no visām pusēm. Dažas smukākās vietas atgādināja pilsētas nomales hosteli, kur ceļojuma otrajā pusē dzīvojām Baselonā. Hmmm...nez kur ir izslavētais Stambulas skaistums? Laikam Sultanahmetā. Nu jā, Rīgā jau arī Purvciemā un Maskačkā daudz smukuma neatradīsi. Pēc kādas stundas autobuss pamazām sāk tukšoties, un mēs sākam nervozēt, īpaši pēc tam, kad ieraugām uz miskastēm uzrakstus "Maltepe Universitesi". Nu jau arī mūsu meitene ceļas augšā un māj ar roku, lai sekojam. Izkāpjam no busa un mēģinām izdomāt, kura no šīm mājiņām nez ir universitāte. Meitene tik māj, lai sekojam, ejam pa ielu, kas ved gar ceļu, līdz vinā brīdī meitene apstājas un saprotam, ka jāgaida busiņš. Jap, pēc pusotru stundu ilgas braukšanas, vēl kāds brīdis mikriņā un tad iebraucam apsargātā, nožogotā teritorijā, kur pilns ar stabiem, kuros plīvo Turcijas karogi. Brrrr, tā kā šādas vietas nenākas redzēt bieži, pat neomulīgi palika. Tur nu mūsu gide mūs pameta un tālāk jākūļājas pašiem. Šī universitāte nav tāda, kā ierasts redzēt. Šeit ir universitātes pilsētiņa ar kojām, kafūžiem, fakultāšu mājām, pat bērnudārzs te ir. Un šoferi, kas braukā dzeltenās mašīnās un vadā pasniedzējus no vienas mājas līdz citai. Un ļoti maz cilvēku, kuri runā/saprot angļu valodu. Dumja sajūta, nekur mūs nesaprot, neviens īsti nezina, kur mums jāiet. Beigās mūs uzrunā Angļu valodas katedras vadītāja. Yes! Beidzot! Viņa palūdza vienam no šoferiem ņemt mūs savā gādībā un aizvest, kur vajag, sameklēt, ko vajag, un viņš to arī darīja. Mēs pat neērti sajutāmies. Noskaidrojām, ka lielas jēgas no kulšanās uz šejieni nebija, jo universitātē neko daudz mums nevarēja pastāstīt, vien to, ka šonedēļ Māris var darīt, ko grib, un ka viņiem nav ne jausmas, kā palīdzēt atrast mums dzīvokli :( Mjaaa, paldies.
Nu ko tagad jādomā, kā tikt atpakaļ. Šoreiz stāvējām garā rindā, samaksājām par braucienu ar oficiālo universitātes autobusu, kurš mūs aizveda uz vēl vienu "čuhņu" ellē ratā. Galapunktā prasu šoferim, kā lai tiekam uz Kadikoy (rajons, kurā ceram atrast dzīvokli un kur atrodas prāmju piestātne), viņš krata galvu un laikam turciski saka, ka mani nesaprot. Beigās izdomā, ka mans Kadikoy laikam ir tas pats Kjūdikoy un rāda, ka jāiet pa kreisi un stāsta visu ko turciski. Ejam pa kreisi, ejam, ejam, visriņķī izskatās, ka Tunisijas galvaspilsētā Tunisijā. No skaistuma ne smakas, bet smaku gan daudz. Uz dullo iekāpjam zilā autobusā un izrādās, ka tas ir "dolmus" - kolektīvais mikriņš, kas visur savāc braucējus, kura šoferis ātri brauc, daudz pīpina, nervozi rausta ātrumkloķi, kura uzgalis izskatās pēc balta klauna deguna un pīpē vienu cigareti pēc otras. Nu jā darbs viņam stresains, es ik pa laiciņam turējos pie Māra rokas, lai līkumā nenoslīdētu no krēsla un pie sevis domāju, nez šajā reizē arī veiksme uzsmaidīs un sadursmes nebūs? Tā veselu stundu kratījāmies, nogurām, gandrīz iemigām un beigās, āreče, Kadikoy piestātne klāt. Fūuuuu, gana man šitās Āzijas, gribu uz Eiropu!!
Atpkaļ brauciens dikti jauks - kanāls ir patiešām skaits, abas krasta puses un māju simti/tūkstoši/miljoni izskatās varen iespaidīgi.

Turpinājums sekos, tagad dīkšu Mārim, ka jāiet ēst baklavas, jo man atkal gribas ēst (to es šeit gribu visu laiku, žēl tikai, te nav diez ko garšīgi :()

Current Mood: apathetic
Current Music: Taustiņu klaboņa