Ir jau Rīgā arī tie jaunie troļļuki, zemi, klusi.. mmmm, sapnis! Bet - ir arī vecie, labie sarkandzeltenstrīpainie. Un - šorīt man patrāpījās tieši tāds. Zieniet, tāds augsts, dīcošs. Kam durvis nošņāc un tad lēni, lēni taisās vaļā, it kā mūžam nebūtu eļļotas, un pasažieriem ir jāspraucas iekšā pa to šķirbiņu, kāda nu ir izdevusies. Nu lūk, un ko jūs domājat - vadītājs pat nepapūlējās apstāties manā pieturā! Un tā NAV pirmā reize! Es tikai redzu, ka viņš mauc man garām bez īpašām bremzēšanas pazīmēm, par piebraukšanu pie ietves malas nemaz nerunājot. Un tad es izdzirdu to šņācošo skaņu. Sapratu, ka tā ir mana vienīga iespēja tikt uz darbu laikā, tāpēc pieskrēju trollim klāt (ielas vidū) un mēģināju ietrāpīt tajā sūda šķirbiņā starp durvīm, kuras, liekas, mūžam nebija eļļotas.
Mūzika: |
parasts radio |