catch · this

Ir jau Rīgā arī tie jaunie troļļuki, zemi, klusi.. mmmm, sapnis! Bet - ir arī vecie, labie sarkandzeltenstrīpainie. Un - šorīt man patrāpījās tieši tāds. Zieniet, tāds augsts, dīcošs. Kam durvis nošņāc un tad lēni, lēni taisās vaļā, it kā mūžam nebūtu eļļotas, un pasažieriem ir jāspraucas iekšā pa to šķirbiņu, kāda nu ir izdevusies. Nu lūk, un ko jūs domājat - vadītājs pat nepapūlējās apstāties manā pieturā! Un tā NAV pirmā reize! Es tikai redzu, ka viņš mauc man garām bez īpašām bremzēšanas pazīmēm, par piebraukšanu pie ietves malas nemaz nerunājot. Un tad es izdzirdu to šņācošo skaņu. Sapratu, ka tā ir mana vienīga iespēja tikt uz darbu laikā, tāpēc pieskrēju trollim klāt (ielas vidū) un mēģināju ietrāpīt tajā sūda šķirbiņā starp durvīm, kuras, liekas, mūžam nebija eļļotas.

Labvakar. Šī ir mana elektriskā dienasgrāmata. Un mans vārds šeit ir chit.

Es pamodos pirmdienas rītā un sajutos kā filmas intro epizodē, pirms sākuma titriem, ar lipīgu dziesmiņu fonā. Bija pārāk agrs, lai es saprastu visu, kas ar mani notiek, tāpēc redzēju tikai kadrus, rakursus un videoklipisku montāžu. Katrs mans solis izskatījās saskaldīts pa maziem gabaliņiem, un manā galvā izskanēja kā kodolīgi ieraksti dienasgrāmatā. Un es nolēmu pamēģināt.

Visi kaut kur kaut ko raksta. Visi zina, kas ir blogs. Ir nedēļas otrā diena, un es esmu viena no tiem.