Lai aizbiedētu tās dusmu lēkmes, apdomā, par ko vai uz ko tu tā dusmo. Kārtīga pastaiga vai patīkams sports palīdz atbrīvoties no negatīvā. (;

Es tikai varu pieņemt no kātas ir, bet arī tas nepalīdz... f*ck es vienkārši reizēm gribu histēriski smieties vai nokrist bezspēkā, jo nespēju palīdzēt sev... palīdzu citiem, bet sev nespēju... :|

Kardināli kaut ko izmaini. Vai arī smejies, krīti un smejies, līdz ar to aiziet kaut kas no paša.

Gribētu izmainīt, bet mhm... nezinu cik kardināli varu... ;) Apstākļi neļauj aizbraukt uz kalniem, līdzekļi arī, bet vajadzētu... Mazs dēliņš, cik nu varu izmainīt, dzīvesvieta mainīta, bet nekas nemainās, likās, ka nu būs savādāk, bet nav...

Nu tad meklē un roc, neapstājies, lai nebūtu laika domāt, tas bieži visu baigi čakarē.

Tas gan, jo vairāk domā, jo lielākās problēmās ieslīgsti. Bet reizēm nav spēka cīnīties un darīt... :(

Neesmu jau nekāds psihologs, tomēr es sevi mēdzu motivēt. Uzstādīt mērķus.

Varbūt es ne tā sapratu, bet mērķiem ar nekontrolējamiem spontāniem dusmu uzplūdiem ir maz kopīga...

Lai nebūtu jādomā, uzstādi sev kādu mērķi un dodies to piepildīt. Ak dies, man šķiet, ka es tev vairs neko neieteikšu. Jātiek pašam ar sevi skaidribā, lai nav jādusmo.

Nea klasika, es nedusmoju, paldies, ka parunā ar mani. Man patīk, kad kāds atbild, kad nav jārunā klusumā. Par to liels paldies! Par to sanāk vai nesanāk - Tu neesi vainīga, Tu neesi par to atbildīga!

Būtībā nav par ko, tomēr pašai ir nācies līdzīgi, bet nav pat, kam izstāstīt, tāpēc - galvenais iemācies saprast sevi. Tas arī ir tas, kas palīdzēs tikt no visām šīm likstām galā. (;