Jebkuram pāķim, redzot kādu cilvēku rakstām uz klaviatūras neskatoties, tas liekas kā ūberākās meistarības pierādījums. Katram sīkpirdim, cilvēks, kurš ar vienu sērkociņu spēj iekurināt ugunskuru, šķiet pasaulē labākais skauts. Tāpat arī ar amerikāņiem. Katrā filmā, kurā ir kāda pakaļdzīšanās/sacenšanās epizode, galvenais varonis brauc, cik jaudas. Jaudas pašam un mašīnai. Ar ārkārtīgu spriedzi pārpilnā ainā vien uz milisekundi kadrā pazib spidometrs, kurš rāda, uz cik ta spēka mitriķis jau ieskrējies. Va vellos, paskat - jau simtčēesnt! Un kad ļaunais pretinieks šam sāk lēnām līst garām, tad viņš saņemas pēdējam, izšķirošajam lēcienam, sakopo visus spēkus un...... ieslēdz piektajā. Pohuj, ka ceturtais pie tāda ātruma jau sen savu jaudu izsmēlis. Un tad šamie traucas tālāk.... un viņš atrod vēl vienu pārnesumu! Un tā normāla desmitsekunžu dragreisa epizode var ilgt pat pusminūti, kurā septiņpadsmit reizes var nākties pārslēgties. Gluži vienkārši tā iemesla dēļ, ka amerikānim jebkurš cilvēks, kurš spējīgs braukt ar manuālo pārnesumkārbu ir mazais šūmahers.

Klasiskā atbilde uz visu netīrumu jautājuma pēc cigaretes parasti ir "Es pārāk labi izskatos, lai smēķētu". Šovakar gan uz fikso atmetu "Es izskatos pēc smēķētāja?" Maršēju tālāk un pie sevis domāju, ka varbūt tomēr jā. Bļin, čut ņe ar katru dienu pieaug šitais striļītāju skaits. Jo garāka bārda, jo vairāk smēķus cilvēks nēsā sev līdzi?
Bet jebkurā gadījumā - cik dziļā pakaļā tiem dalbajobiem smadzenes, lai celtos augšā no soliņa un ar rokām mājot stādinātu mūzikā iegrimušu, skrienošu cilvēku un prasītu 'ei, smēķis neatradīsies?'