| Kā iepazīties ar noskatītu puisi I |
[21. Jan 2010|11:00] |
Mana motivācija ir rīkoties, nevis gaidīt.
Man jau ilgāku laiku patīk kāds puisis gan gluži pēc vizuālā izskata, jo neesmu ar viņu nekad runājusi. Jā, tas izklausās pēc tīņu padarīšanas, bet labāk tā, nekā samīlēties Bredā Pitā vai Pītā Andersonā. Tātad, viņu esmu redzējusi dažas reizes jūrmalā sauļojoties, dažas reizes uz ielas. Tas viss. Esmu gatava sākt ekspermentu, kā lai ar viņu iepazīstas? Būtiski ir tas, ka mēs bērnībā dzīvojām blakus pagalmos, un es ar lielām mokām restaurēju viņa vārdu, uzvārdu un aptuveno apmešanās vietu.
Pirmais solis, protams, atrast draugos.
To arī, protams, izdarīju, bet vēl ilgi domāju, vai viņa profilu skatīties no savējā. Jo, protams, tāda skatīšanās nebūs nekādā ziņā produktīva, jo notika tieši tā, kā man likās, viņš atskatījās, izčolēja visus manus albumus (es viņa gan ne) un viss. Mīnuss ir tāds, ja es mēģināšu ar viņu iepazīties klātienē, viņš iespējams atpazīs, ka esmu par viņu jau ieinteresēta un tas neizskatīsies NEJAUŠI!
Tātad iepazīšanās tikai ar profila apskati -1 |
|
|
| Mans kursabiedrs teica: |
[12. Jan 2010|15:29] |
Ar tām meitām ir viena vienīga problēma - viņas var izvarot, katru mēnesi jāpērk jaunas drēbes. Un ja
nomirst māte, tad jāstāsta, kas ir mēnešreizes. Ar dēliem vieglāk - divas bikses, divi džemperi un miers. |
|
|
| 36 stundas bez miega |
[7. Jan 2010|12:15] |
Es brīnos, ka viņa neko negrib paturēt sevī.
Viņa grib izstāstīt, ka pavisam nesimpātisks, nepazīstams smēķējošs vīrietis iepūta viņai dūmus sejā, viegli smīnot, un viņai gribējās darīt to pašu, kaut jau trīs nedēļas viņa nesmēķē.
Viņa bija sašutusi, ka pat no rīta nespēja pasveicināt savu pasniedzēju, iepriekšējo nesaprašanos un lielās mazvērtības sajūtas dēļ.
Viņa sevi sadusmo par to, finiša taisnē viņa taisās padoties.
Viņa nav stipra, jo sevi par tādu neuzskata, viņa vispār sev nepiedēvē labās īpašības. Man ir grūti ar viņu sadzīvot. Viņas aiziet citur, kad es aizmiegu. Viņa piedzerās un lieto narkotikas, tad man nenāk miegs.
Viņa neesmu es. |
|
|
| |
[4. Jan 2010|01:26] |
|
Tikko LTV Panorāma ietvītoja, ka 2010 vēlams riskēt. Sāku vakar šo procedūru ar trīcošām rokām, šis mani uzmundrināja. :) |
|
|
| subjektīvais reālisms |
[4. Jan 2010|00:27] |
Šodien domājot par saviem bijušajiem/esošajiem draugiem sapratu vienu patiesību. Domāju par to, ko es novērtēju otrā cilvēkā un kas man liekas svarīgi, iepazīstoties un saprototies. Otrs var būt bagāts, ar izcilu humora izjūtu, ar šausmīgajiem īpašumiem, neiedomājamu varu & spēku. Bet tas man patiešām nav vajadzīgs.
Un es, joprojām domājot par bijušajiem/esošajiem draugiem sapratu, ka man apkārt ir vajadzīgi cilvēki, kuriem ir kāds talants. Tikai talants, kas liek man otru apbrīnot, ir patiesas cieņas vērts. Es nevēlos klausīties tukšā/pustukšā runāšanā, es vēlos iedvesmoties! |
|
|
| Pirmās ziepes |
[3. Jan 2010|00:48] |
Šodien ēdu zupu. Nu jā, zupas man garšo, bet šī bija ļoti dīvaina. Vistas gaļa, kas tur bija sastopama, garšoja pēc sieviešu smaržām. Likās, ka man jau tikai izliekas, bet tā garša ik palaikam man radīja šaubas, vai tik gadījumā neēdu īstu sievieti, jo ir taču dzirdēts, ka vistas gaļa līdzinās cilvēku, vai ne?
Aizmirsu pieminēt, ka zupā, izņemot dīvainās izcelsmes proteīnu un makaronu avota, bija pierīvēts siers.
Pēc bļodiņas pievarēšanas, dalījos savās aizdomās ar mammu:
Es: Eu, mammu, man likās, ka tā zupa garšoja pēc sieviešu smaržām!
Mamma: Tu rīvēji klāt sieru? Nevajadzēja ņemt to melno rīvi, es uz viņas ziepes rīvēju!
Jautājums: kādēļ viņai vajadzēja rīvēt ziepes un kādēļ es joprojām jūtu to salkani pretīgo garšu mutē? |
|
|