08:39
piebeidzot pēterburgas stāstu, domājams, man tik ļoti patika ciferblatā tāpēc, ka tas ir vistuvākais manai sapņu izklaides iestādei, ko esmu redzējusi [http://klab.lv/users/chimera/1144749.hpar naudām: pirmajā reizē nosēdējām divas stundas, katrs samaksājām tik, cik standartkrogā maksā viens alus. otrajā - vienu, attiecīgi nosēdējām vienu alu uz diviem. ir cilvēki, kas nāk uz turieni mācīties un strādāt [ir arī wi-fi un visas ģēlas]; lai gan ciferblat nav nekāds co-working space, tur tas ir atmosfēriski iespējams [atšķirībā no, piemēram, birojnīcas; iespējams, subjektīvi].
meitene irina [mēle neceļas nosaukt viņu par darbinieci, jo darba pienākumos ietilpst parādīt, kur kas stāv, šad tad uzvārīt kafiju, un izsniegt slaveno modinātāju [pirmajā reizē sēdējām kopā ar adeli, otrajā - ar imanuīlu]] bija manāmā neizpratnē, kā par ciferblatu uzzināja rīdzinieki [viņiem nav pat izkārtnes un līdz nesenam laikam nebija arī telefona]; stāstīju tīru patiesību, ka dienu pirms braukšanas gūglēju randomā intuitīvas vārdu kombinācijas [tieši tāpat reiz atklāju festivālu menuo juodaragis, kur reiz izjutu tieši tādu pašu sajūsmu un māju sajūtu].
galīgi nav ticības, ka rīgā aizietu bezalkoholiska iestāde bez ezotērētas [c]? vai citas specifiskas fiškas [alkoholu patiesi neprasās, bet atkal - man arī mājās dzert gribas ļoti reti uz robežas ar nekad], abet žēl.
karoče, esmu tādā sajūsmā, ka apsveru iespēju kļūt par investori [http://clockfacer.ru/zifervklad.html]
ā, bet pats labākais, ko atvedu no pēterburgas - apziņu, cik ļoti man tomēr patīk atgriezties savā dzīvē.