kaimiņiene ā izmisumā nāca piedāvāt savu ābolu miļonus [sameloju, ka man arī ābolu trauksme, bet patiesībā tik tiešām negaršo un tāpēc nezinu, ko ar tiem iesākt]; kaimiņš bē piedāvā samesties malkas milzu kravai [čerī el vē pa vecmīlgrāviski].
turpinot par izmisumu un mājasaimniecību, dienas kārtībā divi jautājumi: kā lai noslauka putekļus no žalūzijām [jau kuro gadu nespēju rast risinājumu] un ko lai tādu puslīdz ēdamu uzbliež šovakar un ieliek ledusskapī, lai nevajadzētu šmorēt rīt no rīta uz pašu ceļinieku ierašanos.
random fakti iestrēgst galvā un neļauj mierīgi dzīvot. nu jau kādu nedēļu jūtu grūti pārvarāmu vēlmi iet klāt visiem pēc kārtas un prasīt: vai jūs zinājāt, ka lielākā kinoindustrija pasaulē ir nigērijā? vai jūs zinājāt, ka lielākā kinoindustrija pasaulē ir nigērijā?!
[principā ar šo varētu labi aizvietot "vai jums nešķiet, ka romāns kā žanrs ir miris?", ar ko savlaik ar j.t. mēdzām kretinēt citus garlaicīgās ballītēs]