antarctica starts here

01:32

vēmiens griež sirdi [c] "latviešu ārste", 1768.g.

varētu rakstīt par kaitinošo kaitināšanas momentā.
šobrīd, piemēram, kaitina vēlme ar kādu sanaidoties, saiet ragos, pamētāt dzirksteles. ā, bet vienlaicīgi arī patīk, ļoti tīra, dzidra un spēcīga vēlme. m., dabiski, neder, es mājās gaisu nemaitāju. bet tas no neizlietotā, nosēdētā spēka darbdienas beigās.
no rītiem ļoti mēdz kaitināt radio lāgas melnā humora tops, visi tie joki, ko cilvēki domā un iesūta. parasti ap to brīdi eju dušā un dzīvokļa īpatnību dēļ radio dzirdu visnotaļ lieliski. tāpēc nākas ļoti skaļi domāt vai dungot, vai liet ūdeni ausīs. savādāk ieklausīšos, un atkal sāks likties, ka iesūtītājiem dzīve pagalam skumja, un skumji kļūs arī man.

rīt, tas ir, šodien, uzvilkšu zilas zeķes un izmazgāšu logus, un pārmetīšu pār plecu imagināro bizi, un iesiešu astē pušķi, un varbūt pat tikšu galā ar aktuālo vēlmi neiesaistīties_nekur.

• ir doma

09:57

1923.: "...autonoma līvu pagasta izveide [kolka'n'apkārtne]. šis projekts, pateicoties pašu līvu neatlaidībai un igauņu zinātnieku atbalstam, tika novests līdz valdības sankcionētai tautas nobalsošanai, kuras rezultāti bija pozitīvi. taču, kad latvijā nomainījās valdība, jaunais iekšlietu ministrs izteica bažas, ka līvi, iegūstot savu pagastu, varētu pievienoties igaunijai. tā līvu pagasta izveidi arī apstādināja, un tā tas ir palicis tikai kā iecere līdz pat šodienai".

kas ir ar tiem latviešiem, iz kur šie rāvuši, ka iedodot kādam mazliet vairāk pašnoteikšanas, šis kāds tūlīt pat aizmuks ātri un neatskatoties? un, pat ja tā, kas gan tur nepieņemams? es par brīvpilsētām un brīvgājējiem padarītu katru, kurš kaut reizi iepīkstētos. čūz mī.

• 7 raksta
• ir doma

11:30

jo plānotāja, kur ierakstīt, man nav:
http://www.ebaznica.lv/afisa/kino/un-vards-tapa-filma/

• ir doma

13:58

biju mežā ar vaarna un milzu kraukli, iedzērām baltkrievu крынiца, jo cita opcija bija cēsu čurūdens, es kļuvu melanholiska un atcerējos neiedomājamu faktu iz savas biogrāfijas.

sensenos laikos mani atdeva latviešu skolā, es latviski nemācēju ne bū ne bē; bet nebij jau arī pirms tam nekādas iespējas iemācīties, tad jau drīzāk vjetnamiešu valodu; viņi bija apkārt visu manu bērnību, mazi [pat man mazai viņi likās mazi], baltās cepurēs, čivināja un smaidīja, izvairoties no acu kontakta; es par viņiem joprojām domāju bieži un viņu turpmākais liktenis mani satrauc, un kā, nez, viņi šeit skaidrojās ar pārdevējām utt utml?

neiedomājamais fakts savukārt ir tāds, ka latviešu skolā es visa tāda žestu valodā runājoša, ar blondu bizi un breketēm pamanījos draudzēties ar visiem un tapt ievēlēta par klases labāko meiteni [nebūtu man izsniegta par pierādījumu grāmata ar rūķu niķa un stiķa piedzīvojumiem, šobrīd vairs neticētu], bet tagad - ne bizes, ne blonduma, ne brekešu un ne ar vienu nedraudzējos, vot.

• 20 raksta
• ir doma

16:34

ja jums vajag meiteni, kas dejo uz jūsu palodzēm, dziedot tizlas daļēji un pilnīgi pašizdomātas dziesmas un vairojot stiklu caurlaidību, zvaniet. esmu izmazgājusi visus savējos, bet azarts paliek azarts. arī tas brīdis, kad ieplaisā roku āda, ir pats labums, - jo mūžīgās aizdomas par imagināro dzīvi beidzot neattaisnojas.

bet šobrīd žilbst acis.

• 6 raksta
• ir doma