Es pilnā nopietnībā drīz sākšu ticēt lāstu uzlikšanai, adatu kaisīšanai uz sliekšņa utt.
Tas ir vienkārši neticami, kā var tā neveikties.

Pirmais dzīvoklis tika kā rokās ielikts.
Tagad.. katrs sludinājums, katrs zvans ir līdzvērtīgs sitienam ar galvu pret sienu.
Nekas, itin nekas neizdodas.

No rīta pamodos ar sāpošo aci - skatos, miežgrauds.
Aizgāju pusdienas pāŗtraukumā uz aptieku, domāju, nu vismaz kādu smēri nopirkšu.
Huļi, cienītie.
Vienīgā smēre esot recepšu medikaments, varot papilināt kaut kādus vājus pilienus, kas diez vai palīdzēs (aptiekāres vārdi), un vēl varot kumelīšu tējas maisiņu pielikt pie acs.

Pašlaik man gribas vienkārši smieties par to, cik vienam cilvēkam var neveikties un sajūta tāda, it kā viss kosmoss būtu nostājies pret tevi.
Vai arī Kosmoss ļoti (nu tiešām - ļooooti) negrib, lai izvācos no I. dzīvokļa :D