Šodien atbraucu uz Rīgu.
Patīk redzēt Rīgu svētkos.
Mazliet gan vīlos, ka sabiedriskais, kā izrādās nemaz ar' nav par brīvu.
E-talonu nopīkstināju tikai pirms izkāpšanas savā pieturā. Arī tā ir jāmāk.

Pēc tam tā pavisam dīvaini sanāca.
Tramvaju, kas gāja uz centru, nokāvēju (nav pirmā reize un izskatās, ka ne tuvu ne pēdējā).
Tad nu nācās iet uz citu pieturu un braukt ar autobusu, kurš kā reiz kādu gabalu iet pa Kalpaka bulvāri.
Bet tur kā reiz atrodas Ukrainas vēstniecība.

Vispār zvērīgi. Es cenšos no tādām lietām turēties pa gabalu un man itin labi patīk mana neziņa par politiskajām spēlēm.
Bet nu dedzināt cilvēkus dzīvus.. Tas nav attaisnojams nevienā karā. Tāda sajūta, ka dienas laikā no 21. gadsimta esam pārlēkuši uz 12. gs. un nu tik (at)sāksies tumšie vidusslaiki.

Māte teica, ka viņas vecāmamma kā reiz bija no Ukrainas, tā kā manām jauktasines kokteilim pievienojas arī ukraiņu gēni. Tad nu teica, ka es varot nolikt puķes pie vēstniecības.
Biju par to iedomājusies, bet noteikti ne plānojusi.
Bet te - nokavēts tramvajs, autobuss attiecīgajā ielā un vēl autobuss ar pēdējām puķu pārdevējām.
Kur nu vēl vairāk sakritību.

Pirmās pirktās puķes tika noliktas 46 cilvēku piemiņai. Arī tā gadās.

---

Pēc tam gāju 9os uz Krastmalu klausīties koncertu.
Vispār jau man ļoti patika. Busulim ļoti stiprā pirmā dziedātā dziesma. No sākuma doma bija sagaidīt Ģ.K.J.Kaukuli (kurš lika sevi gaidīt aš veselu stundu!), bet kā gan mēs visi ūjinājāaamm!!
Tiešām, līdz ar Kaukuļa parādīšanos publika manāmi atdzīvojās.
Un tad jau tās dziesmas arī mazliet jestrākas palika.
Tā forši. Un prieks, ka paliku līdz galam.

---

"Latvija! Latvija! Latvija!
Urrā! Urrā! Urrā!"

/I. Busulis/