Pirms pāris dienā netīšām veikalā dzirdēju kādu vīrieti sakām, ka uznāks baigais sals, sniega būšot vairāk nekā pa visu ziemu.
Smējos.
Ak, tie sinoptiķi..

Šodien izgāju ārā.
Vairs nesmējos.
Staroju laimē kā mazs bērns.
Bija atnākusi mana ziema.

Neatceros, kad būtu pēdējoreiz redzējusi tik lielas pārslas.
Fantastika.

Un tad prātā ienāca, ka es taču visus iepriekšējos mēnešus "raudāju", ka tā arī nebija atnākusi ziema ar savu sniega elpu, lai mani nomierinātu.
Nezinu, kādēļ, bet sniegs uz mani iedarbojas ļoti terapeitiski. Droši vien pie vainas tas baltums.
Bet gada beigās tas ir vienīgais, kas palīdz aizvērt brūces, kas ļauj noticēt, ka jā, bija uh, cik sūdīgi, bet tu to izsāpēji un izelpoji un tagad būs labāk.
Nu re - be careful what you wish for.

Un vēl šodien bija sajūta, ka dzīvē izpildījusies kāda reiz lasīta vienkārša patiesība:

Visums ir bezgalīgs. Tam nav porciju vai iedalījuma. Tie arī nav nekādi svari. Ja kādam ir kas vairāk, tas nebūt nenozīmē, ka tādēļ tev būs kas mazāk un otrādi. Mums katram ir vienādas tiesības uz Visumu un to, ko tas ietver.
Un ja reiz tā, kas tev traucē paņemt to, ko vēlies?

Šodien es paņēmu sniegu.