Jenots
09 March 2014 @ 08:57 pm
 
Nezinu, kādēļ, bet pēdējā laikā galvā ļoti bieži skan teiciens "Roma netika uzcelta vienā dienā".
Kas vispār ir mazliet savādi, jo izsenis šis teiciens manu racionālo prātu ir vienkārši besījis ārā, tobiš, nu lōoģiski, ka vienā dienā nevar uzcelt veselu pilsētu. Dāaah.

Bet tagad kaut kā sanāk par to vairāk aizdomāties.

Laikam jau mēģinu piedomāt par to pacietības būšanu.
Ka nevajag izdarīt pārsteidzīgus lēmumus.
Saprast, ka ne viss, kas notiek, ir galīgs - tāds ar vienu konkrētu iznākumu, bez jebkādas iespējas mainīt situāciju nākotnē.
Varbūt tas ir sākums kādas idejas realizācijai manā dzīvē, ka, tā vietā, lai saskatītu uzreiz visu puzli, koncentrēties tikai uz 1 pareizā gabaliņa atrašanu un novietošanu pareizajā vietā.
Savādāk drīz vien burtiski sajukšu prātā no visas tās putras, uztraukumiem, vainas apziņas un vienkārši grandioza izmēra nepatikas.

Mēģinu aprast ar domu, ka neizbēgami celšanas procesā dažas mājas sagrūs.
Bet ko gan var gribēt no šķībiem pamatiem?

Protams, ka sāp.
Ka ir tā.
Ka esmu tāda.