Istabā ir 3 krēsli.

Krēsls Nr.1 - "biroja" krēsls uz ritentīšiem;
Krēsls Nr.2 - liels atpūtas ādas krēsls;
Krēsls Nr.3 - neērts koka ķeblis.

Tad nu es, sēdēdama uz krēsla Nr.1, ieraudzīju, ka istabā ienāk kaķis, ielec krēslā Nr.2 un jau ieritinās uz gulēšanu.
Te ierunājās mana sirds, ka tādos "necilvēcīgos" apstākļos nevar gulēt, un cēlos augšā, lai uz ādas krēsla uzklātu flīsa sedziņu, lai kaķim "mīkstāk" - lūk, ko cilvēkam nodara vecmeitas dzīve kopā ar kaķi.

Tad nu kamēr es, būdama bezgala labsirdīga un citu ērtības nostādīdama augstāk par savējām, klāju kaķītim sedziņu, tas sauļukiņš maita ieraudzīja, ka atbrīvojies krēsls nr.1, un bez jebkādas minstināšanās uzlēca uz tā.
Nekas, ka es tur it kā strādāju. Nē, kur nu.

Minka saritinājies guļ uz krēsla Nr.1. Es gan nespēju uz viņu ilgi dusmoties un spalvu kumšķi piestūmu pie radiatoriem - lai sildās.
Es? Es sēžu uz neērtā ķebļa, zem savas sēžamvietas paklājusi iepriekš kaķim domāto sedziņu.

Stāsta morāle?

Ņemt piemēru no kaķa it nebūt nav peļamāka doma par galveno Mandelas/Gandi/Franklina utt. domugraudu iegaumēšanu/pielietošanu dzīvē.
Kaķis ieraudzīja izdevību un to izmantoja.
Neņemot vērā ne faktu, ka pirms tam sēdēju es, ne arī to, ka vienīgais iemesls, kādēļ vispār piecēlos, bija viņa ērtības.

Viņš ir tas, kas sēž "labajā" krēslā.
Viņš ir tas, kas dabūja to, ko grib.

Man ir koka ķeblis un sedziņa zem dibena.