Joptvai.
Ja jums kādreiz atraksta/atzvana draugi ar jautājumu: "Cik ilgā laikā vari tikt līdz centram?"
Ne mirkli nešaubieties.
Pohuj, ka jums jāraksta referāts vai jātulko kaut kāda huiņa - sauksim lietas īstajos vārdos - nekad nešaubieties, vienmēr izvēlieties draugus.
Tur laikam pat nav variantu.
Izrādās, ka A. šodien ir dz/diena. Ko tu neteiksi. Vakara gaitā gan viņš manāmi novecoja. Vispirms iedzērām tad par tiem 30, tad par 43, tad par visiem 47 un 64.
Tā lūk.
apmēram 7x esmu pārbaudījusi, vai somā joprojām ir maks un telfons. It kā ir.
Kraša neatbrauca. Esot netīri mati(!!!) un uz rītdienu jātulko kaut kāds sūds (jau atkal - sauksim lietas īstajos vārdos). Tā nu viņa ar R. esot izķemmējušas Alfu, bet uz Alu, redz, nebraukšot.
Maķī es pamanījos nomest zemē kādas sievietes un viņas bērna virsjakas. Jeeeeej man.
Ala.
Mēs 3 + D. ar K.
"Eu tu, sieviete. Tu esi forša."
Nu tak protams, ks esmu forša. Jūs vēl šaubījāties?!
Un tad vēl par vīriešiem. Par F. Par to, ka iekritu uz viņa uzmanības apliecinājumiem. Par to, ka K. zina visu, pirms tu vēl esi atbildējusi. Par to, ka D. ir vislabākā draudzene. Par to, ka es mīlu jūs, saules. Par to, ka kāds mani arī mīl pretī.
Par to, ka viņi ir laimīgi, bet nepaiet ne diena, kad.....
Par to, ka es neaizsūtīju sms Al. Jo es biju piedzērusies un man atņēma telefonu. Bet man tik ļoti žēl, ka viņam kas tāds jāpiedzīvo. Tik ļoti žēl.. Un nevajagot to celt augšā. Varbūt arī nevajg. Droši vien. Jā.
K.'s "Es atradīšu tevi klabē, druagos". Nu labi.
Tosts. Par labāku dzīvi.
Par to, ka viņš nav tā vērts. Nav jau vienīgais šai dzīvē.
Es tā priecājos, ka K. man piezvanīja. Paldies tev, Saule.
Par ticību. Par to, ka ir augstāks spēks un mēs satiekam tos, kas mums jāsatiek.
Par laimīgo stundu Alā. Par bārmeni (siev.), kas teica bārmenim (vīr.), ka viņš mums varos patikt labāk, jo "viņām diez vai patīk krūtis". Par bārmeni, jo "ja nepatiktu krūtis, diez vai nesātu visu laiku līdzi." Par mani, jo "diez vai mums ir izvēle".
Par fotogrāfijām. Jo "šī ir izdegusi, šī miglaina, šī ... tāda un tā ir ... tāda." Jo "it kā tu būtu fotogrāfs".
Jo laikam es jūs mīlu.
Jo "kas tev ir Krista? Viņa dod tavai dzīvei jēgu? Viņa ir tā īstā?"
Jo es 8.-oto reizi pārbaudu, vai man ir līdzi maks.
Jo mēs zvanām Krašam un runājam ar viņu 6 minūtes, un pārmetām, ka - kā gan tā - pēdējais, ko viņa saka ir: "Nu mēs nevaram atrast to māju, te nemaz van 5stāvīgas mājas, un visapkār ir kaut kādi krievi".
Un tad viņa vairs neceļ klausuli.Jā, Kraša.
Jo mēs bez viņas. Un izrādās - H. vispār ir meitene. Ka tavu māti. Kas gan to būtu domājis?
Karoče:
Nav ko raudāt. Jādzīvo. Tie cilvēki - jānovērtē, kamēr viņi ir mums blakus. Jo pēc tam.. būs pēc tam.
Eh, dzīve, tu maita un draņķe.
Tu, brīnums, ko izmērām sirdspukstos.
Tu, īstā un stūrgalvīgā.
Tu, ķirurgs bez anestēzijas un bende ar ieternētu vēzienu.
Tu. Esi. Mana.
Es domāju, ka to visu esmu nogriezusi kā ar nazi. Nekā. Tomēr tas viss kaut kur turpat atmiņā vien ir.
Ja jums kādreiz atraksta/atzvana draugi ar jautājumu: "Cik ilgā laikā vari tikt līdz centram?"
Ne mirkli nešaubieties.
Pohuj, ka jums jāraksta referāts vai jātulko kaut kāda huiņa - sauksim lietas īstajos vārdos - nekad nešaubieties, vienmēr izvēlieties draugus.
Tur laikam pat nav variantu.
Izrādās, ka A. šodien ir dz/diena. Ko tu neteiksi. Vakara gaitā gan viņš manāmi novecoja. Vispirms iedzērām tad par tiem 30, tad par 43, tad par visiem 47 un 64.
Tā lūk.
apmēram 7x esmu pārbaudījusi, vai somā joprojām ir maks un telfons. It kā ir.
Kraša neatbrauca. Esot netīri mati(!!!) un uz rītdienu jātulko kaut kāds sūds (jau atkal - sauksim lietas īstajos vārdos). Tā nu viņa ar R. esot izķemmējušas Alfu, bet uz Alu, redz, nebraukšot.
Maķī es pamanījos nomest zemē kādas sievietes un viņas bērna virsjakas. Jeeeeej man.
Ala.
Mēs 3 + D. ar K.
"Eu tu, sieviete. Tu esi forša."
Nu tak protams, ks esmu forša. Jūs vēl šaubījāties?!
Un tad vēl par vīriešiem. Par F. Par to, ka iekritu uz viņa uzmanības apliecinājumiem. Par to, ka K. zina visu, pirms tu vēl esi atbildējusi. Par to, ka D. ir vislabākā draudzene. Par to, ka es mīlu jūs, saules. Par to, ka kāds mani arī mīl pretī.
Par to, ka viņi ir laimīgi, bet nepaiet ne diena, kad.....
Par to, ka es neaizsūtīju sms Al. Jo es biju piedzērusies un man atņēma telefonu. Bet man tik ļoti žēl, ka viņam kas tāds jāpiedzīvo. Tik ļoti žēl.. Un nevajagot to celt augšā. Varbūt arī nevajg. Droši vien. Jā.
K.'s "Es atradīšu tevi klabē, druagos". Nu labi.
Tosts. Par labāku dzīvi.
Par to, ka viņš nav tā vērts. Nav jau vienīgais šai dzīvē.
Es tā priecājos, ka K. man piezvanīja. Paldies tev, Saule.
Par ticību. Par to, ka ir augstāks spēks un mēs satiekam tos, kas mums jāsatiek.
Par laimīgo stundu Alā. Par bārmeni (siev.), kas teica bārmenim (vīr.), ka viņš mums varos patikt labāk, jo "viņām diez vai patīk krūtis". Par bārmeni, jo "ja nepatiktu krūtis, diez vai nesātu visu laiku līdzi." Par mani, jo "diez vai mums ir izvēle".
Par fotogrāfijām. Jo "šī ir izdegusi, šī miglaina, šī ... tāda un tā ir ... tāda." Jo "it kā tu būtu fotogrāfs".
Jo laikam es jūs mīlu.
Jo "kas tev ir Krista? Viņa dod tavai dzīvei jēgu? Viņa ir tā īstā?"
Jo es 8.-oto reizi pārbaudu, vai man ir līdzi maks.
Jo mēs zvanām Krašam un runājam ar viņu 6 minūtes, un pārmetām, ka - kā gan tā - pēdējais, ko viņa saka ir: "Nu mēs nevaram atrast to māju, te nemaz van 5stāvīgas mājas, un visapkār ir kaut kādi krievi".
Un tad viņa vairs neceļ klausuli.Jā, Kraša.
Jo mēs bez viņas. Un izrādās - H. vispār ir meitene. Ka tavu māti. Kas gan to būtu domājis?
Karoče:
Nav ko raudāt. Jādzīvo. Tie cilvēki - jānovērtē, kamēr viņi ir mums blakus. Jo pēc tam.. būs pēc tam.
Eh, dzīve, tu maita un draņķe.
Tu, brīnums, ko izmērām sirdspukstos.
Tu, īstā un stūrgalvīgā.
Tu, ķirurgs bez anestēzijas un bende ar ieternētu vēzienu.
Tu. Esi. Mana.
Es domāju, ka to visu esmu nogriezusi kā ar nazi. Nekā. Tomēr tas viss kaut kur turpat atmiņā vien ir.
Pielādēt