Šodien (beidzot) uz mājām.

Kad atgriezīšos, šeit ko dzīvot vairs būs palikušas vien dažas dienas.

atskatoties - briesmīgākās meitenes, ar ko man nāciet dzīvot. es saprotu, ka arī neesmu tā labākā istabas biedrene, bet tomēr..

Celties gandrīz katru rītu, kamēr tās vēl guļ līdz 12, nav īsti mana izvēle, bet gan lekciju grafiks, ko netaisu es.
Tā kā pretenzijas, ka es pieceļos un, piemēram, ieslēdzu tējkannu, ir, maigi izsakoties, stulbas.

Durvis arī māku normāli vērt ciet, runāju normāli, nebļaujot it kā cilvēks būtu 30 m attālumā no manis.

Manu apakšveļu jūs ar uguni neatradīsiet mētājamies uz gultas vai krēsla. (Starp citu - situācijas update's - "Kur esmu nobāzusi savu krūšturi?" - redziet, ar ko man jādzīvo kopā??

Un vēl es nekrācu govs bauru skaņas diapazonā.

Mans vienīgais mīnuss "uz šo daudzo plusu fona" laikam būtu tas, ka man tāda puiša, kurš rakstītu "literatūras šedevrus" un kuru varētu citēt un citēt..

---

"Dzīve nav sapnis, bet sapņot nav grūti."
/E. Veidenbaums/

jauku dienu :)