Vēl mazliet un es arī braukšu uz savu pirmo mūzikas festivālu :)

No rīta kaut kā nemaz negribējās nekur doties, droši vien lietus sienas dēļ.
Bet tagad - tagad man liekas, ka satiksimies un tad jau viss atkal būs labi.
Plēsīsim jokus, smiesimies, skaitīsim nūdistus Gaujas krastos, spriedīsim, kurā teltī krāca un nosala vairāk cilvēku.

Būs taču forši!

Galvenais labs garastāvoklis un neieciklēties uz skarbiem un sev nepatīkamiem vārdiem.
Laid gar ausīm, zinies.

Un Kraša ar savu lauzto pirkstu pie Dzelzs Vilka mūzikas..
"Uijā uijā nikni vilki.."

Auuu! :)

Šodienas divas lietas.

1).
Pirmo reizi pārinstalēju datoru pēc datora izdarībām. Un ne tik vien pārinstalēju, bet arī uzliku otru OS.
Nebūtu jau tik ilgi Vistas lietotāja, tagad pa galvu, pa kaklu triektos likt W7. Nu fantastisks darbs.

2).
Neatceros, kad pēdējo reizi būtu izjutusi tādu kaunu no tā vien, kā cilvēks uz mani paskatās.
Viņš pat neko neteica.
Bet skatiens..
"Kas tas bija? Ko tu dari?"
njā.
Tiešām ir kauns par sevi. Ka cilvēks redz mani tādu.

Beidzot, pēc 2 nedēļām esmu aprakstījusi "Jūras dienas pie Krastiņu māsām".

Baigais eposs sanāca un rakstīju arī kādu stundu.

Fragments.

"Alvis kā parasti pievērsās savai kājstarpei. Sāka no smiltīm celt zemūdeni. Ilgi gan nevarēja saprast, kas tas īsti ir, bet kā cēlonis tam tik minēts, ka "mēs,meitenes, jau no tādām lietām neko nesaprotam", un es tiku izcelta īpaši, sakot, ka es kā "būvmateriālu inženieris vispār no tādām lietām neko nejēdzu".
Ak jā, vēl man klēpī ielidoja kaut kāds cietspārnis un es sāku kliegt. Kā jau parasti, kad man klēpī ielido cietspārņi."


Bet bija tiešām.. neaizmirstami.