prologs.
Tā kā manā ģimenē starp visiem līgotājiem (bez manis tas būtu 4 cilvēki) 2 ir nepilngadīgi pat LR Krimināllikuma priekšā, bet 1 - pensionārs, vecāks par 70 gadiem, tad mums nebija it nekādas vajadzības gaidīt vakaru, lai sāktu svinības.
Līdz ar to norunājām, ka 14:00 satiksimies, lai pēc tam kā nu kurš tiktu uz dārzu jeb Galveno Līgošanas Vietu.
1.nodaļa.
Slāpšana.
Mēs ar brāli uz riteņiem notikuma vietā nokļuvām pirmie. Jāpiebilst gan, ka, braucot turp, bija vienkārši neiedomājami stiprs vējš un brīnos, kādēļ ar saviem ceļiem vispār turpināju braukt tā vietā, lai nokāptu un vienkārši riteni stumtu.
Zāle dārzā izaugusi gara, nu līdz potītēm vismaz. Mans plāns bija ātri vien nopļaut to zāli, kamēr nekādas cepšanas vēl nav sākušās. Bet nu, īsti nekas man nesanāca - pat ja man kaut kā (ar milzīgām pūlēm) izdevās iedarbināt to pļaujmašīnu, pēc brītiņa tā nezināmu iemeslu dēļ noslāpa.
Vispār jau tieši tas bija sākums tam, kas notika vēlāk.
2.nodaļa.
Dzīve bez sērkociņiem.
Kamēr es krāmējos ap pļaujmašīnu, bija jau atnākuši pārējie "svinētāji", un mamma jau bija sākusi rosīties ap uguns taisīšanu turpmākai desu cepšanai.
Pēc brīža izrādījās, ka sērkociņi iztērēti, bet uguns joprojām nav.
Domājām, varbūt aizsūtīt brāli uz veikalu, bet tas prasītu kādu stundu un "līdz cikiem tad mēs te sēdētu".
Mamma pastaigāja gar kaimiņiem, bet tie vai nu ēd (neērti traucēt), vai arī nemaz nedzird.
Beigu beigās tomēr palaimējās un dabūjām pustukšu sērkoku kastīti. Uz neatgriešanu, starp citu.
Šoreiz ņēmu sērkociņus savās rokās un sāku kurt uguni pati.
Pirms tam gan mamma mazliet aplēja malkas pagales ar benzīnu (degšķīduma mums vairs nebija, bet benzīns, kas domāts pļaujmašīnas uzpildīšanai, gan).
Tad nu aizkūru es uguni.
Bet mammai nepatika, ka nekas tur vēl nedeg.
3.nodaļa.
"Nelej ūdeni virsū!!!"
Es jau biju pagājusi nost no grila, kad mamma teica, ka uzliešot vēl mazliet benzīna, lai labāk deg.
Nākamais, ko es redzēju, bija degošā benzīna kanna mammas rokās.
Es nezinu, kā viņa pamanījās to izdarīt.
Teicu, lai ātrāk met to kannu zemē.
Nez kādēļ, visticamāk jau no Holivudas filmām, man likās, ka tur varētu arī kas sprāgt, tādēļ sāku kliegt, lai visi paiet malā.
Kanna bija vaļā, un degošais benzīns bija izlijis zālē.
Tagad mums dega arī zāle.
Man galvā kaut kā uzreiz uzradās ķīmijas stunda, kurā mums stāsta, kas jādara tādās situācijas.
Es spēju vienīgi domāt par to, ka, ja uz pannas aizdegusies eļļa, tad jāmet virsū vāks.
Bet kur tu tādam vāku uzmetīsi virsū.
Gribēju kannu pavākt malā no uguns. Paņēmu kapli un ar kātu mēģināju aizvilkt kannu. No tās izlija vēl vairāk degoša benzīna.
Tā es aizdedzināju kapļa kātu.
Es mammai teicu, ka ar ūdeni nevarēs nodzēst, bet nu - viņa mēģināja. Man gan likās, ka liesma no tā tikai kļuva lielāka.
Bet tad - alleluja! Paskatījos apkārt uz kartupeļu lauku un "beidzot" man pieleca, ka jāmet taču zeme virsū. Tad nu es ar rokām, mamma ar lāpstu, bet nu kopā tomēr apdzēsām.
Es gan pēc tam ilgi vēl šausminājos, bet nu tāds šoks tomēr.
Un vēl es par spīti visam biju tik neizsakāmi laimīga par to, ka zāle bija zaļa un vēl mitra no lietiem, nevis sausā kūla.
Kas zina, varbūt tagad es diedelētu jaunus būvmateriālus dārza būdiņai.
4.nodaļa.
"Oglītes."
Pēc visiem "svētku pārdzīvojumiem", beidzot varējām arī likt cepties desas.
Es teicu mammai, lai nenāk klāt tam grilam.
Nākamais, ko redzēju, bija tas, ka arī desas mums tagad dega.
Pienācu klāt, ar ūdeni nodzēsu liesmas, un apgriezu desas uz "otriem sāniem".
Ko lai saka? Ja pirmos kucēnus slīcina, tad pirmās desas noteikti sadedzina.
epilogs.
Par spīti daudzām iespējām, tā bija pēdējā reize šodien, kad mums kaut kas dega.
Desas vienalga bija garšīgas (ja noņem apdegušo miziņu).
Bet kas attiecas uz zāles pļāvēju, atnāca kaimiņš, paskatījās, pabakstījās un teica, ka "svece ir sausa, benzīns līdz tai nenonākot, laikam filtrs jātīra". Tā kā par pļaušanu uz kādu laiku varu aizmirst.
Bet es aizmirsu paskatīties, cik ļoti cietis kapļa kāts.
Tā kā manā ģimenē starp visiem līgotājiem (bez manis tas būtu 4 cilvēki) 2 ir nepilngadīgi pat LR Krimināllikuma priekšā, bet 1 - pensionārs, vecāks par 70 gadiem, tad mums nebija it nekādas vajadzības gaidīt vakaru, lai sāktu svinības.
Līdz ar to norunājām, ka 14:00 satiksimies, lai pēc tam kā nu kurš tiktu uz dārzu jeb Galveno Līgošanas Vietu.
1.nodaļa.
Slāpšana.
Mēs ar brāli uz riteņiem notikuma vietā nokļuvām pirmie. Jāpiebilst gan, ka, braucot turp, bija vienkārši neiedomājami stiprs vējš un brīnos, kādēļ ar saviem ceļiem vispār turpināju braukt tā vietā, lai nokāptu un vienkārši riteni stumtu.
Zāle dārzā izaugusi gara, nu līdz potītēm vismaz. Mans plāns bija ātri vien nopļaut to zāli, kamēr nekādas cepšanas vēl nav sākušās. Bet nu, īsti nekas man nesanāca - pat ja man kaut kā (ar milzīgām pūlēm) izdevās iedarbināt to pļaujmašīnu, pēc brītiņa tā nezināmu iemeslu dēļ noslāpa.
Vispār jau tieši tas bija sākums tam, kas notika vēlāk.
2.nodaļa.
Dzīve bez sērkociņiem.
Kamēr es krāmējos ap pļaujmašīnu, bija jau atnākuši pārējie "svinētāji", un mamma jau bija sākusi rosīties ap uguns taisīšanu turpmākai desu cepšanai.
Pēc brīža izrādījās, ka sērkociņi iztērēti, bet uguns joprojām nav.
Domājām, varbūt aizsūtīt brāli uz veikalu, bet tas prasītu kādu stundu un "līdz cikiem tad mēs te sēdētu".
Mamma pastaigāja gar kaimiņiem, bet tie vai nu ēd (neērti traucēt), vai arī nemaz nedzird.
Beigu beigās tomēr palaimējās un dabūjām pustukšu sērkoku kastīti. Uz neatgriešanu, starp citu.
Šoreiz ņēmu sērkociņus savās rokās un sāku kurt uguni pati.
Pirms tam gan mamma mazliet aplēja malkas pagales ar benzīnu (degšķīduma mums vairs nebija, bet benzīns, kas domāts pļaujmašīnas uzpildīšanai, gan).
Tad nu aizkūru es uguni.
Bet mammai nepatika, ka nekas tur vēl nedeg.
3.nodaļa.
"Nelej ūdeni virsū!!!"
Es jau biju pagājusi nost no grila, kad mamma teica, ka uzliešot vēl mazliet benzīna, lai labāk deg.
Nākamais, ko es redzēju, bija degošā benzīna kanna mammas rokās.
Es nezinu, kā viņa pamanījās to izdarīt.
Teicu, lai ātrāk met to kannu zemē.
Nez kādēļ, visticamāk jau no Holivudas filmām, man likās, ka tur varētu arī kas sprāgt, tādēļ sāku kliegt, lai visi paiet malā.
Kanna bija vaļā, un degošais benzīns bija izlijis zālē.
Tagad mums dega arī zāle.
Man galvā kaut kā uzreiz uzradās ķīmijas stunda, kurā mums stāsta, kas jādara tādās situācijas.
Es spēju vienīgi domāt par to, ka, ja uz pannas aizdegusies eļļa, tad jāmet virsū vāks.
Bet kur tu tādam vāku uzmetīsi virsū.
Gribēju kannu pavākt malā no uguns. Paņēmu kapli un ar kātu mēģināju aizvilkt kannu. No tās izlija vēl vairāk degoša benzīna.
Tā es aizdedzināju kapļa kātu.
Es mammai teicu, ka ar ūdeni nevarēs nodzēst, bet nu - viņa mēģināja. Man gan likās, ka liesma no tā tikai kļuva lielāka.
Bet tad - alleluja! Paskatījos apkārt uz kartupeļu lauku un "beidzot" man pieleca, ka jāmet taču zeme virsū. Tad nu es ar rokām, mamma ar lāpstu, bet nu kopā tomēr apdzēsām.
Es gan pēc tam ilgi vēl šausminājos, bet nu tāds šoks tomēr.
Un vēl es par spīti visam biju tik neizsakāmi laimīga par to, ka zāle bija zaļa un vēl mitra no lietiem, nevis sausā kūla.
Kas zina, varbūt tagad es diedelētu jaunus būvmateriālus dārza būdiņai.
4.nodaļa.
"Oglītes."
Pēc visiem "svētku pārdzīvojumiem", beidzot varējām arī likt cepties desas.
Es teicu mammai, lai nenāk klāt tam grilam.
Nākamais, ko redzēju, bija tas, ka arī desas mums tagad dega.
Pienācu klāt, ar ūdeni nodzēsu liesmas, un apgriezu desas uz "otriem sāniem".
Ko lai saka? Ja pirmos kucēnus slīcina, tad pirmās desas noteikti sadedzina.
epilogs.
Par spīti daudzām iespējām, tā bija pēdējā reize šodien, kad mums kaut kas dega.
Desas vienalga bija garšīgas (ja noņem apdegušo miziņu).
Bet kas attiecas uz zāles pļāvēju, atnāca kaimiņš, paskatījās, pabakstījās un teica, ka "svece ir sausa, benzīns līdz tai nenonākot, laikam filtrs jātīra". Tā kā par pļaušanu uz kādu laiku varu aizmirst.
Bet es aizmirsu paskatīties, cik ļoti cietis kapļa kāts.
Current Mood: o! beidzot tumšs?!
Current Music: Phoenix - Rome
2 atklāja zalvi | Pielādēt