Šodien atnāca onka labot durvju slēdzeni.
It kā salaboja. Nu vismaz durvju vēršana neaizvērs kādas 5 minūtes.

Zvanīju mammai, pastāstīju, ka man viss reizē notiek - pa telefonu jārunā, tad vēl onka atnāk durvis labot..
Protams, Taņa bija klāt.

Un kas tad notiek?

Pēc tam, kad viņa jau kādas 20 reizes ir aizvērusi un atvērusi durvis (pēc onkas labošanas), viņa demonstratīvi aizver durvis 21.-o reizi, atkal atver un atkal aizver, it kā pēkšņi apjautusi pilnīgi pati, bez jebkādas manas palīdzības, ka kaut kas nav īsti ritīgi..

Un tad man jautā:
"Kaut kas ar durvīm nav izdarīts?"

Nesaprotu, kādēļ nevar man vienkārši pajautāt, bet jātēlo no sevis nez kāds speciālists, ka pēkšņi viņa sapratusi, ar durvīm, redz, kaut kas savādāk. Turklāt labota tika slēdzene. Izņemta ārā, pievilkta skrūve, atkal ielikta iekšā. Vispār doma bija, ka tagad būtu vieglāk aizslēgt durvis, kas nu nekā neietekmē to, ka pēkšņi durvis būs vieglāk vai grūtāk atveramas/aizveramas.

Nu tiešām. Tas ir tāpat kā salabot bikšu rāvējslēdzi. Nav taču tā, ka nu tagad gan bikses varēs vieglāk uzstīvēt kājās. Kaut kāds sviests.

Es jau tāpat zinu, ka tu noklausies manas sarunas, lien manos drēbju skapjos, nevari paiet garām, nelūrēdama, ko es datorā daru vai kādu filmu skatos, tu pat spēj "sablenzt" ar ko es skype sarakstos, kas nu nekā nav izskaidrojams ar vienkāršu paskatīšanos manā datorā.

bet ko nu tur vairs.
Mums abām ir problēmas.
Tev ir maniakāla kontrolēšanas mānija.
Bet es nekādi nevaru nolikt tevi pie vietas.

Tagad sēžu un domāju, kura no mums debilāka.
Es ar savu "būšanu-kā-lupata" laikam uzvaru.
Hā hā