Šodien beidzot sāku just, ka mācību gads iet uz beigām.
Urrā.

Šodien dīvains atgadījums. Pie koju durvīm kāds pieklauvē un, nesagaidot uzaicinājumu nākt iekšā, durvis ver, kā mēs viņu saucam, Koju Tante Regīna.
Viņa saka, ka mums esot jātaisa Ziemassvētku kartiņas, mūsu koju puse ir tāda neaktīva, bet otrai pusei gan jau daudz kartiņu sataisīts. Rīt, redz, brauc Galvenie Cilvēki no Kaļķiem, un viņi esot dzirdējuši, ka mums te smukas kartiņas esot.
Nevajag jau daudz - tik kādas 3-4 (!!!!) kartiņas. Bet istabā es, Taņa un vēl viņas draudzene. Regīna jautājusi, vai mēs apsolot, ka uztaisīsim, es jau gudra - turu muti un neko nesolu, bet Taņa tik - Jā, jā, uztaisīsim.
Pats galvenais, ka ienāca viņa tik pie mums, lai gan blokā kopumā ir 3 istabas.
Tad nu man uz galda stāv kartiņa, ko Taņa dabūjusi no tās pašas savas draudzenes, un mans uzdevums ir atrast piemērotus pantiņus.

Izstāstīju mammai par šito joku, viņa jautāja, kur tās kartiņas pēc tam jāliek, es saku - "1.stāvā virs galvas striķis novilkts, kartiņas klāt jāsien".
Mamma iebilst, ka tā jau no tām kartiņām varot kādu galvas traumu dabūt, pat ja tikai 3-4 kartiņas.
Berluskoni, redz, ar kartiņu dabūjis un bez 2 zobiem palicis."

Tā, lūk, mēs arī dzīvojam.