Kopumā šodiena izvērtās diezgan sakarīga.
To saku tik tagad, jau uz vakara pusi.

Ignorējot paātrināto pulsu un pieaugošo stresu, būvmašīnu referāts beidzot piebeigts un nodots. It kā jau pēc laika, bet nu cerēsim ,ka daudz pie tā viņš nepiekasīsies.
ko lai saka - uzreiz kaut kā vieglāk elpot.

Esmu ķērusies pie klasikas. Bet pie tādas, ko pie sevis uzskatu par klasiku.
Mario Pjūzo "Krusttēvs".
Fantastiski. Jāsaka, aizķēra pat vairāk kā visi "krēslas" apmātie un hariji poteri.
Kopumā ņemot, man tomēr ir ļoti vecmodīga un šim laikam jau nemaz ne atbilstoša domāšana.
Bet nu un kas par to?
Tās ir manas vērtības, un tikai man tās kaut ko nozīmē.

---
Vēl es īsti nevaru rakstīt pēc notikušajiem notikumiem. It kā viss, ko es gribētu teikt, ir mazsvarīgs un nenozīmīgs, tik kluss uz apkārtējo fona. Vakar sanāca iet garām baznīcai. Iegāju iekšā. Nez kādēļ spontānas idejas ir vieglāk realizējamas nekā tās, kas briest jau ilgāku laiku. Tad nu nopirku lielāko svecīti un aizdedzu par Viņu. Rīt būs pagājis tieši mēnesis. Laiks skrien pārāk ātri. Bet mana žirafes galva acīmredzot ir pārāk augstu debesīs, un vēl arvien gaidu, kad saprašana nāks pār manu galvu.

---

šodienas citāts no Zaigas, stāstot par divām grupas biedrenēm:
"Viņas būvmašīnas aizstāvēja krievu valodā. Visi tik skatās un neko nesaprot. Es nodomāju, "Žēl, ka te nav Alises, viņai būtu, ko teikt.".

Es savā glupībā neiedomājos pajautāt, vai viņa mani gadījumā neuzskata par burkšķi un pukstētāju, kas citiem aizrāda "vai tad nevar runāt latviski!", tā teikt, mazliet uzkurina nacionālo naidu, pati būdama latviete tik pa tai melnai, neatzītai pusei.

Bet varbūt pat bija labi, ka turēju mēli aiz zobiem.