Pārrakstot Baibas kladi, nonācu pie secinājuma, ka daži vārdi viņai kā ar kāju rakstīti, kā rezultātā rodas tādi brīnumi kā "zignīns" lignīna vietā. Turklāt es dikti šaubos par tāda "mullīta" eksistenci.

Ārā liels vējš, bet pa radio Valters un Kaža ģitāras pavadījumā dzied, ka karš nav beidzies.
Respektīvi visi logi man dreb, drīz pēc logu šķirbām vien varēšu noteikt gaisa temperatūru, blokā siltāks nekā istabā, sēžu, satuntulējusies divos džemperos, un sildītājs var man piedāvāt tik vien kā labi ja 5 siltuma un labpatikas minūtes.
Tā lūk.

"Nevaru vien sagaidīt" rītdienu, kad varēšu skaitīt, cik stundas esmu nosēdējusi bibliotēkā.
Bet it kā taču brīvdiena.

mja.

turpinu vērot viņa bildi.