laikam jau tam agri vai vēlu bija jānotiek. ir beigusies tā bērnības ēra, kad tu izmisīgi turies pie kāda vien tādēļ, ka nav neviena, ko likt vietā. ir beidzies pierunāšanas laiks. viss. dari, kā zini. es vairs nejaukšos tavos lēmumos.
mēs jau tagad laikam skaitāmies pieauguši cilvēki. ir prioritātes. ir mazsvarīgākas lietas. un tāpat ar cilvēkiem. katra jau varam pats izspriest, kurš mums ir vajadzīgs un kuriem esam vajadzīgi mēs.
katrs izdara savu izvēli.
vai atvērt acis un paskatīties uz priekšu.
vai turpināt kā aklam skriet durvīs, kas jau sen aizvērušās.
vienalga, vai kādam tas patīk vai ne.

tad jau redzēsim, kā viss beigsies. lai gan jāsaka, ka turpinājums līdz šim nav bijis tas spožākais. bet vaina droši vien ir tikai manī, tā kā nav vērts saspringt.

es tikai nevēlos, lai viss paliktu tik tā - "ķeksīša pēc".

rīts sākās drosmīgi. ar piepūli tomēr bija izdevies "izstumt" sevi no gultas. tam par cēloni gan pirmā rīta lekcija, gan svētdien aizsākušies notikumi. žēl, ka viņai tādas bēdas. nu nez. varbūt vēl kaut ko uzzināšu.
kad nu beidzot aizvilkos uz to savu lekciju, izrādījās, ka nemaz nemazām i nenotiek. tā teikt - paldies par uzmanību.

būvmehānika. nu jā, fascinējoši. dažreiz man gribas (un ne man vienai), lai tomēr mūsu angļu valodas specs tomēr ik pa laikam paklusētu. nu bet tas tā. Madara atnāca un sāka mani glaudīt. mums tipa, 20 gadu. nu bet īstenībā es tik tiešām biju diezgan papūrusi un ārēji esot atgādinājusi jenotu. uz mani laikam ir iedarbojies tas TVNET raksts "ko vīrieši mīl sievietēs" - "es mīlu tevi tieši tādu, kāda tu esi - no rīta miegainu ar aizpampušām acīm".
skaisti.
tā kā.. pamazām sāku aprast ar domu, ka ne jau nu mans izskats pie vainas manai mīlas dzīvei, kas vairāk atgādina melnu rožu lauku nekā vizbulīšu, ai nē, vizbulītes nav oranžas, nu tad kliņģerīšu pļavu (:

pusdienu pārtraukums ievērojams ar divām lietām. pirmkārt, nopirkām Zaigai konfekšu kasti un apsveicām dzimšanas dienā, kas noveda pie kūkas gabaliņa klātbūtnes manā ledusskapī.
otrkārt, ir zināms "uzvarētāj - vārds", kas izpelnījies būt par Dāvja "niku" jeb "kļičku" - kurš nu žargonisms jums tuvāks.
tātad, ceļš bija garš un grūts. viss sākās ar "kaku lāci". tad sekoja angliskota versija, proti, "shitbear". bet nu šodien es paspīdēju un esam apstājušās pie "The Poobear".
jā, visticamāk, ka cilvēkam, kas šito visu lasa tā no malas, liekas, ka īsti kārtībā te nekas nav un dikti prasās aizsūtīt autoru pie galvas daktera. bet nu - katram savs viedoklis.

this, tomēr, is my life.