Ikkatrs sīkums parāda, ka ejam uz priekšu, ka attīstāmies, ka pagātnes žvadzošās klišejas atstājam ēnām un izbirušajām smiltīm pulkstenī.

Arī es eju tālāk. Kas gan būtu domājis, ka reiz klausīšos folk un indie pop, ritmā sitot knipjus un sapņojot, ka "ja es iemācītos spēlēt ģitāru, tad jau līdz bandžo būtu kā ar roku aizniegt".

Re kā.
Melnais roks ir vakara atblāzmas skaņas.
Lai dzīvo Mumford & Sons, lai dzīvo Florence, lai dzīvo Charlie Winston!

Vivat!