Chemtrails

Kas gan var būt labāks relaksācijas veids kā pastaiga brīvā dabā. Ar aptuveni nojaušamu mērķi un bez kartes kabatā izkāpt no autobusa un pa taiso doties varenos silos (aizaugušos necaurejamos brikšņos), un sekot straujās upes Salacas ritējumam tās skaistajos krastos (pārpurvojušajās palieņu pļavās).

Kopumā divu dienu laikā paveiktais maršruts izskatās aptuveni šādi:

Kā pirmais ievērības cienīgais notikums izvērtās nepārprotamas draudīgu bebru klātbūtnes atklāšana. Bebrus gan neizdevās ieraudzīt, bet tas laikam uz labu:

Kā jau tika minēts sākotnēji iešana notika caur brikšņiem, purviem, izcirtumiem, kriteņiem, grāvjiem un citām dabas nejaucībām, brīžiem tomēr ļaujot ieraudzīt ceļa vadmotīvu - Salacu:

Tālāk tika nolemts novirzīt maršrutu uz mazliet caurejamāku apvidu: nātru un ušņu pilnām pļavām, tad uz labības laukiem, un visbeidzot uz civilācijas nozīmīgākā izgudrojuma -  grants ceļa:

Tālāk gadījās ieraudzīt vienu no Latvijas dabas brīnumiem - dīvainas skaņas izdodošu mutantkoku. Veci cilvēki stāsta, ka tie šeit ieviesušies slepenu Padomju armijas radioaktīvo pētījumu rezultātā:

Beidzot sasniegta mūsu nakšņošanas vieta, un kas vēl svarīgāk, civilizācija!

Kārtīgi atpūtnieki māk iekurt ugunskuru pat atrodoties jūras vidū! Mūsu gadījumā gan lietas negāja tik gludi, toties rezultāts tika sasniegts. Ugunskurs izrādījās pietiekami dzīvīgs, lai uz tā uzceptu 1,5 desiņas. Great success!

Ar telts vietu mums nenormāli noveicās. Kuri  gan var lepoties ar faktu, ka ejot gulēt teltī, miegā tevi pavada ne vairāk vai mazāk kā džeza improvizācijas dzīvais koncerts. Un tad to nomaina diezgan vāja līmeņa vietējā šlāgerzvaigzne, dziedot tādus hitus kā "Zilais lakatiņš" un "Kas dārzā". Never forget. 

Nākošajā dienā ceļš veda uz, ja nemaldos "Kurbada dabas parku", kas apvienoja iespēju aplūkot Salacas klinšu stāvkrastus un vietējā kokgriezēja perversos mākslasdarbus:

Mani gan vairāk aizkustināja tieši dabas ainavas:

Par laimi pie šī parka ieejas mums palaimējās dabūt apvidus karti, kas, iespējams, mūs izglāba no neplānotas paviesošanās Igaunijā. Atlikušais ceļa gabals nodēvējams par maratonu zem karstas saules stariem (arī pēc distances mērot). Izklaidei kalpoja vietējo māju nosaukumu lasīšana, kā Čukursmēde un Vecčukursmēde, un Jaunčukursmēde. Noveicās arī nostopēt vienu transportlīdzekli, kas izrādījās ar pensionāriem piebāzts autobuss, kas mūs paveda veselus 2 kilometrus. Autobusa šofera norādes par turpmāko ceļu gan nebija visai iepriecinošas - iet tikai uz priekšu un kad ceļš izbeidzas šķērsot kaut kādu mistisku pļavu. 

Godīgi sakot, tā pļava man pārgājienā iepatikās vislabāk (varbūt pie vainas bija iespējamais saules dūriens). Tā bija vieta, kur mēs bijām vistālāk no civilizācijas, un tā bija ļoti skaista pļava. 

Atlikušie kilometri tika noieti jau autopilotā, tomēr gadījās arī ievērības cienīgi apskates objekti kā draudīga vabole:

Un fucking odze (tiesa neizskatījās visai dzīva un negribējās par to pārliecināties):