#4B
Posted on 05.10.2011 at 22:32Man galvā skan:: Būvnieku 4. rota - supermeitenes
Tātad es šo brīdi esmu novilcinājis līdz pašam pēdējām brīdim, mēģinot izvairīties no tā, tāpat kā no lielāko daļu mājasdarbu. Pat gandrīz sāku kārtot māju, bet es vairāk biju tik tā paspēlēju spēlītes, noskatījos seriālus, hokeju un tamlīdzīgi. Bet nu laikam jau tomēr būs jāsāk rakstīt par ceļojumu uz Lietuvu.
Rīts. Modinātājs. 6:45. Miegs. Piepūle.Celšanās.
Tas viss notiek ar tempā, jo tomēr ir jāpaspēj uz autobusu 8:00, kas aties no JVĢ, lai vestu mūs uz tālo Lietuvu.
Bardaks.Skriešana.Nomazgāšanās.Brokastis.T
Jo manā ģimenē ne tikai man bija ekskursija, bet pārējiem ģimenē bija ekskursija uz Kurzemi arī ar autobusu 8:00, tikai tas atgāja no pils. Bet nu tas nav vairs tik svarīgi, tik vien, lai saprastu, ka visa māja bija augšā un kāpēc bardaks un skriešana.
Tātad viss tiek padarīts vēl tiek savākti 2 cilvēki, kas brauc otrā [ ne manā] ekskursijā. Un došanās uz tikšanās vietu, kuru nemaina. ir 7:50 un tiek veikti pēdējie sagatavošanas darbi - lakatiņi, cepures, lapiņas, stīpas.
8:00 Autobuss neatbrauc. Trilleris sākas.
8:05 Zvans Dobeles autobusu parkam.
Ēriks:"Kur tad jūs esat?"
DAP:"..." [šeit tiek lietota daudzpunkte, jo man nav ne jausmas, ko teica otrā galā]
8:06 Saruna turpinās tādā pašā garā.. Visbeidzot Ēriks noliek klausuli un paziņo mums, ka autobusa šoferis nav pazvanījis viņiem, jo it kā esot saplīsis autobuss.
8:10 notiek nenormāla zvanīšanās starp DAP un vēl vienu firmu, kurā bija iespējams dabūt autobusu [zinot tālākos notikumus žēl, ka otra firma nespējā izpalīdzēt pēdējā mirklī]
8:30 Uzzinām, ka DAP noņem no maršruta Rīga-Jelgava-Dobele vai Jelgava-Dobele vai ellē ratā kaut vai Dobele-Daugavpils c. Ventspili autobusu un to piešķir mums.
8:50 piebrauc autobuss - mazāks kā pasūtījām [nu labi nebijām tik daudz, bet vienalga mazāks], kurš aizvedīs mūs līdz Kroņaucei, kur mēs pārsēžamies autobusā, kas ved mūs uz apsolīto zemi.
Bet uz brīdi atgriežamies pie nu jau vairs tikai otrā plāna aktiera Haralda. Kurš nepaspēja izņemt savu pasi iepriekšējā dienā līdz 16.00, jo aizgāja līdz PMLP 17:00. Tātad nolemts bija, ka izbrauksim 8:00, dēļ Haralda 8:30. Bet tā kā PMLP no JVĢ atrodās 20min attālumā, tad Haralds bija paspējis izņemt pasi atnākt līdz JVĢ un vēl pagaidīt kopā ar mums autobusu. Tik ilgi mēs gaidījām 1. autobusu.
Tātad iespējams, ka 8:50, kad izbraucām sen jau vairs nav pareizais laiks un tam var pieskaitīt +10-20min, bet tas vairs nav tik svarīgi, jo mēs jau esam nākotnē,nē, ne tajā, kas agrāk bija kolhozs, bet gan nākotnē, kur mēs jau atrodamies Kroņaucē. Tusējām pie Annas Brigaderes pamatskolas un, lai sevi izklaidētu spēlējam spēli "O, Džeimss!" joprojām man galvā skan ar visām roku kustībām, netika pat smādēta Ādamam bij' septiņ' dēli, lai gan neviens vēl nezina, kā tas ir, un man pat ir aizdomas, ka neviens nepazīst nevienu ar 7 dēliem.
Protams. Protams. Esiet mierīgi. Mēs gaidījām nākamo autobusu, kurš vedīs mūs uz apsolīto zemi gandrīz 2,5 h līdz ar to tika arī jokots.
Nu jau joks bija par autobusa šoferi, kurš teica, ka autobuss saplīsa, bet par to neziņoja ne mums, ne savai vadībai. Tas tika pielīdzināts seksam. Ļaujiet īsumā pastāstīšu, patiesībā jau tas joks nebija garš.
Sieva vakarā saka vīram:"Mums būs sekss?"
Vīrs uz to atbild: "Saplīsa!" un bēdīgām suņa ačtelēm griežas uz otriem sāniem [Ticiet man dzīvē smieklīgāk]
Tātad esam 2h nobesījušies, izjokojušies un piebrauc mūsu autobuss *khem, khem*
Atļaujiet man, bet kam gan es te vaicāju atļauju - mans blogs.
Uzburam savā acu priekšā ainu. Kroņauce.Zelta rudens. Tērvetes alus darītava. Annas Brigaderes skola. Miskaste uz riteņiem.
Jā, tieši tā un ne citādāk es varu nosaukt mūsu autobusu, nu jau vajadzētu tā kā to visu likt pēdiņas. Tātad arī laikam noņemts no reisa, bet paldies par to, ka viņš vismaz varēja braukt pāri robežai //formalitātes//. Iesēžamies iekšā, aizmugures sēdekļus rotā tādi, klasiski uzraksti, kā //zīmējums [jā, zinu nav labi sākt ar uzskaitījumu 'uzraksti' un pirmo uzskaitījumā likt zīmējumu]// pimpis, What you lookin' at bitch?, Lohs un citas neatņemamas pēdējā sola sastāvdaļas, uzplēsti atzveltņi, padirseņi [krēslu apakšas] neturas pie krēsla un braukā tā, ka iestumjoties no starta pozīcijām kamaniņās. Aiz krēsliem miskaste.
Beidzot varat beigt iztēloties šo ainu, jo tā nu bija, ka tā bija patiesība, bez kripatiņas piepušķojumu.
Taisnības labad jāsaka, ka mums bija 12.30 koncerts aptuveni 250km attālumā un mēs izbraucām 11.48 no Kroņauces. Tātad nokavējām savu koncertu, gandrīz nepaspējām uz otru koncertu. un jā, bet par to, jau nodaļā ar nosakumu
Ceļojuma patīkamā daļa. Iebraucām Jurbarkas miestas [jā, lietuviski 'miestas' ir pilsēta o_O ] 13' 000 cilvēku dzīvo utt. Izmet mūs pie skolas, kur mums bija jādzied, tagad tikai jāēd. Ieveda ēdnīcā un salika uz šķīvjiem kugeli, lietuviešu nacionālo ēdienu jeb vienkārši latviski ne līdz galam izcepta kartupeļa pankūka. Tātad mūs pieēdināja un pretī skolai bija mūzikas skola, kurā mums bija nākamais koncerts pēc 1h.. Tātad kārtējo reizi katrs, kurš ir dziedājis zina, cik problemātiski tas ir - dziedāt ar piebāztu kuņģi. [pietiks gausties]
Saģērbjamies, nodziedam savu spēju/nespēju robežās. Lietuvieši sajūsmā lauž krēslus. Iemācījušies "Saule, pērkons, Daugava" pusi no pantiem latviski, otru lietuviski.. viss notiek.. Super uz priekšu... Tādam.. koncerta beigas. Aizejam pārģērbties, izejam ārā, jau nedaudz tā kā steidzamies uz autobusa pusi nolikt tērpus, paņemt mantas.. Un pēkšņi Danute [lietuviešu kora diriģente jeb vadone [ak šie lietuvieši :D ]] saka "pagaidiet, tūlīt mēs jūs no pārdosim pa ģimenēm", bez maz vai tā kā vergus, bet tas jau tikai smieklīgāk mums..Tik vajadzēja viņai vēl kādam iebraukt zobos un pateikt"šim labs sakodiens, tātad veselīgs, varēs labi strādāt uz lauka". Sadala mūs ģimenēs pa divi, man šķiet, ka bija pat vienā 4. Bet nu izklīstam. Es ar Janci tiku pie vienas meitenes ģimenē.
Ģimene ļoti jauka, vienkārša un patīkama. Tātad sākšu ar cilvēkiem secībā kādā iepazinos. Jaunākā ģimenes meita Živile [man visu laiku likās, ka 'v' vietā ir 'b'], tātad viņa mūs arī sagaidīja un vēlāk veda uz pilsētu uz boulingu un visā visumā atbildīgā un izklaidētāja. Tālāk tētis Vidas - aizveda mūs līdz mājai.. pirmās dienas šoferītis, ģimenes galva, cienāja mūs ar pašbrūvēto šņabīti un apsolīja, ka atsūtīs mums ar Jāni katram pa vēstulei, tagad gaidām [meitas brīdināja, ka vēstule visticamāk būs tikai uz ziemīšiem]. Māte Laima - speciāli dēļ mums ciemiņiem gatavoja ēst, jo ikdienā to darot jaunākā meita Živile, cik vismaz es sapratu. Bet nekas par to, jo māte ļoti garšīgi gatavoja un mūs tā cienāja kā pie vecmammām.. visu laiku mēģināja kaut ko iebarot vēl. Vecākā meita Milda - mācās Kauņas universitātē par filologu un nedaudz prot latviski. Bez tam vēl nākamās dienas šoferītis. Tātad ļoti jauka ģimene, laipni sagaidīja, piebaroja, padzirdīja un izguldīja.
Interesanto daļu arī piebildīšu. Tā kā ir tāds jauks žests apdāvināt ģimeni ar kaut ko, pateicību izsakot, tad man līdzi bija Rīgas konfektes un melnais balzāms, bet Jancim Laimas konfektes. Tā nu uztaisījām īso apspriedi, samainījāmies ar konfektēm, jo es dāvināju vecākiem: tēvam - balzāmu, mātei - konfektes, bet Jancis meitenēm konfektes. Tā nu uztrāpījās, ka mātei uzdāvinājām Laimas konfektes [nezinājām pirms tam, ka sauc Laima] un otrai meitai Mildai konfektes ar Rīgu un pieminekli, kuras galā bija Milda. Pretī nākamajā dienā mums ar Janci sadāvināja cepumu vai konfekti [lielu sēni] un lietuviešu pašdzīto.
Te nu katram pašam savs stāsts stāstāms, lielākai daļai boulings un/vai balle. Citiem pirtis, bet kā jau ierasts manās dienasgrāmatas vakara balles netiek cilātas. Jo katram sava filma vai bezfilma.
Es domāju, ka šie vārdi izsaka visu, bet tomēr nē. Tātad pirms tam mums ienāca informācija, ka mums Danute liks dziedāt gada tirdziņā, bet par laimi tas nepiepildījās. Un tā nu mēs varējām izbaudīt lietuviešu mūziku, aliņu un pašdzīto tajā tirdziņā. Kā arī orķestris dēļ mums - brāļiem latviešiem - zirga galvām bija iemācījies dziesmu "Genoneva". Pēc burziņa tirdziņā mūs aizveda mājās, pabaroja, nācās teikt ardievas un posties uz autobusu. Kārtējais kuriozs manā ģimenē, ka jaunākā meita, kategoriski atteicās vecajā mašīnā kāpt iekšā, jaunā mašīna bija saplīsusi, un, nu jā, beigu beigās viņa iekāpa iekšā, bet mūs izlaida kvartālu pirms autobusa, lai tikai neviens neredzētu, ka mēs braucām ar tādu mašīnu, nedaudz smieklīgi, bet nu ej tu zini, cik ļoti traki cilvēkus izsmej Lietuvā par vecām automašīnām. Tātad pāris atvadu dziesmas savām famīlijām, nu jau klasiskais "only you" un vēl klasiski klasiskākais "Pūt, Vējiņi!". Tālāk bija ceļojums apkārt Jurbarkām uz divām pilīm, kaut ko stāstīja, kaut ko rādīja, man bija otrā diena, nekur necentos vilkties līdzi, bet no attāluma izskatījās smuki. Tā kā mūsu gide bija pati Danute, tad mēs viņu pēc šīm divām ekskursijām izlaidām atpakaļ Jurbarkas miestas centrā. Aiz aizkustinājuma, ka mums tik jauks koris un mēs tādi forši un jauki, Danute paķēra lielo raudienu. Un Sintijai tas viss likās tik forši :D
Tā sākās mūsu ilgais ceļš mājās
Nē. Man neizbeidzās vārdi kā nosaukt nodaļas. Lasīsiet, redzēsiet!
Klīda pa autobusu baumas, ka šoferis iepriekšējā naktī bija piemeties līdz baltajām pelītēm un, ka brauciens būs kāds būs. Bet laikam neviens nespēja iedomāties, ka brauciens būs tieši tāds, kāds viņš bija. Šoferis, lai gan sirms, .. ai man vairs negribās tā lamāties, kā pāris dienas atpakaļ. Tātad - uz autobusa aizmugures ir zīme '75' mēs jau visi zinām, ka tas nozīmē, ka pa šo viņš noteikti ātrāk nebrauks, bet kurš gan būtu domājis, ka pa šo skaitli viņš arī lēnāk nebrauks, vienkārši trešajā reizē, jau kuņģis un citi orgāni spēlēja pinball, kad viņš pārbrauca pāri "guļošajam policistam" bez nekāda ātruma samazinājuma. Šādi guļošie policisti bija pavisam, pavisam nedaudz vairāk kā 3, varbūt 6 pa visu ceļu līdz mūsu gala pieturai. Tā kā .. heh. patīkami. Ā, jā gandrīz jau aizmirsu, ka reizēm mums ceļā bija apļi, un šoferis laikam arī pacentās uz visu apļu apmalēm uzbraukt, lai pakratītu mūs vēl vairāk. Es īsti nezinu vai tas bija veids, kā izpurināt cilvēkus no miega vai pohām.
Tāds nu bija mūsu ceļojums, autobuss. Bet vismaz vakara noslēgumā bija ļoti skaists saulriets, kamēr braucām pa Latvijas laukiem.
Autobuss
Rīts. Modinātājs. 6:45. Miegs. Piepūle.Celšanās.
Tas viss notiek ar tempā, jo tomēr ir jāpaspēj uz autobusu 8:00, kas aties no JVĢ, lai vestu mūs uz tālo Lietuvu.
Bardaks.Skriešana.Nomazgāšanās.Brokastis.T
Jo manā ģimenē ne tikai man bija ekskursija, bet pārējiem ģimenē bija ekskursija uz Kurzemi arī ar autobusu 8:00, tikai tas atgāja no pils. Bet nu tas nav vairs tik svarīgi, tik vien, lai saprastu, ka visa māja bija augšā un kāpēc bardaks un skriešana.
Tātad viss tiek padarīts vēl tiek savākti 2 cilvēki, kas brauc otrā [ ne manā] ekskursijā. Un došanās uz tikšanās vietu, kuru nemaina. ir 7:50 un tiek veikti pēdējie sagatavošanas darbi - lakatiņi, cepures, lapiņas, stīpas.
8:00 Autobuss neatbrauc. Trilleris sākas.
8:05 Zvans Dobeles autobusu parkam.
Ēriks:"Kur tad jūs esat?"
DAP:"..." [šeit tiek lietota daudzpunkte, jo man nav ne jausmas, ko teica otrā galā]
8:06 Saruna turpinās tādā pašā garā.. Visbeidzot Ēriks noliek klausuli un paziņo mums, ka autobusa šoferis nav pazvanījis viņiem, jo it kā esot saplīsis autobuss.
8:10 notiek nenormāla zvanīšanās starp DAP un vēl vienu firmu, kurā bija iespējams dabūt autobusu [zinot tālākos notikumus žēl, ka otra firma nespējā izpalīdzēt pēdējā mirklī]
8:30 Uzzinām, ka DAP noņem no maršruta Rīga-Jelgava-Dobele vai Jelgava-Dobele vai ellē ratā kaut vai Dobele-Daugavpils c. Ventspili autobusu un to piešķir mums.
8:50 piebrauc autobuss - mazāks kā pasūtījām [nu labi nebijām tik daudz, bet vienalga mazāks], kurš aizvedīs mūs līdz Kroņaucei, kur mēs pārsēžamies autobusā, kas ved mūs uz apsolīto zemi.
Bet uz brīdi atgriežamies pie nu jau vairs tikai otrā plāna aktiera Haralda. Kurš nepaspēja izņemt savu pasi iepriekšējā dienā līdz 16.00, jo aizgāja līdz PMLP 17:00. Tātad nolemts bija, ka izbrauksim 8:00, dēļ Haralda 8:30. Bet tā kā PMLP no JVĢ atrodās 20min attālumā, tad Haralds bija paspējis izņemt pasi atnākt līdz JVĢ un vēl pagaidīt kopā ar mums autobusu. Tik ilgi mēs gaidījām 1. autobusu.
Tātad iespējams, ka 8:50, kad izbraucām sen jau vairs nav pareizais laiks un tam var pieskaitīt +10-20min, bet tas vairs nav tik svarīgi, jo mēs jau esam nākotnē,nē, ne tajā, kas agrāk bija kolhozs, bet gan nākotnē, kur mēs jau atrodamies Kroņaucē. Tusējām pie Annas Brigaderes pamatskolas un, lai sevi izklaidētu spēlējam spēli "O, Džeimss!" joprojām man galvā skan ar visām roku kustībām, netika pat smādēta Ādamam bij' septiņ' dēli, lai gan neviens vēl nezina, kā tas ir, un man pat ir aizdomas, ka neviens nepazīst nevienu ar 7 dēliem.
Protams. Protams. Esiet mierīgi. Mēs gaidījām nākamo autobusu, kurš vedīs mūs uz apsolīto zemi gandrīz 2,5 h līdz ar to tika arī jokots.
Nu jau joks bija par autobusa šoferi, kurš teica, ka autobuss saplīsa, bet par to neziņoja ne mums, ne savai vadībai. Tas tika pielīdzināts seksam. Ļaujiet īsumā pastāstīšu, patiesībā jau tas joks nebija garš.
Sieva vakarā saka vīram:"Mums būs sekss?"
Vīrs uz to atbild: "Saplīsa!" un bēdīgām suņa ačtelēm griežas uz otriem sāniem [Ticiet man dzīvē smieklīgāk]
Tātad esam 2h nobesījušies, izjokojušies un piebrauc mūsu autobuss *khem, khem*
Atļaujiet man, bet kam gan es te vaicāju atļauju - mans blogs.
Uzburam savā acu priekšā ainu. Kroņauce.Zelta rudens. Tērvetes alus darītava. Annas Brigaderes skola. Miskaste uz riteņiem.
Jā, tieši tā un ne citādāk es varu nosaukt mūsu autobusu, nu jau vajadzētu tā kā to visu likt pēdiņas. Tātad arī laikam noņemts no reisa, bet paldies par to, ka viņš vismaz varēja braukt pāri robežai //formalitātes//. Iesēžamies iekšā, aizmugures sēdekļus rotā tādi, klasiski uzraksti, kā //zīmējums [jā, zinu nav labi sākt ar uzskaitījumu 'uzraksti' un pirmo uzskaitījumā likt zīmējumu]// pimpis, What you lookin' at bitch?, Lohs un citas neatņemamas pēdējā sola sastāvdaļas, uzplēsti atzveltņi, padirseņi [krēslu apakšas] neturas pie krēsla un braukā tā, ka iestumjoties no starta pozīcijām kamaniņās. Aiz krēsliem miskaste.
Beidzot varat beigt iztēloties šo ainu, jo tā nu bija, ka tā bija patiesība, bez kripatiņas piepušķojumu.
Taisnības labad jāsaka, ka mums bija 12.30 koncerts aptuveni 250km attālumā un mēs izbraucām 11.48 no Kroņauces. Tātad nokavējām savu koncertu, gandrīz nepaspējām uz otru koncertu. un jā, bet par to, jau nodaļā ar nosakumu
Jurbarkas
Ceļojuma patīkamā daļa. Iebraucām Jurbarkas miestas [jā, lietuviski 'miestas' ir pilsēta o_O ] 13' 000 cilvēku dzīvo utt. Izmet mūs pie skolas, kur mums bija jādzied, tagad tikai jāēd. Ieveda ēdnīcā un salika uz šķīvjiem kugeli, lietuviešu nacionālo ēdienu jeb vienkārši latviski ne līdz galam izcepta kartupeļa pankūka. Tātad mūs pieēdināja un pretī skolai bija mūzikas skola, kurā mums bija nākamais koncerts pēc 1h.. Tātad kārtējo reizi katrs, kurš ir dziedājis zina, cik problemātiski tas ir - dziedāt ar piebāztu kuņģi. [pietiks gausties]
Saģērbjamies, nodziedam savu spēju/nespēju robežās. Lietuvieši sajūsmā lauž krēslus. Iemācījušies "Saule, pērkons, Daugava" pusi no pantiem latviski, otru lietuviski.. viss notiek.. Super uz priekšu... Tādam.. koncerta beigas. Aizejam pārģērbties, izejam ārā, jau nedaudz tā kā steidzamies uz autobusa pusi nolikt tērpus, paņemt mantas.. Un pēkšņi Danute [lietuviešu kora diriģente jeb vadone [ak šie lietuvieši :D ]] saka "pagaidiet, tūlīt mēs jūs no pārdosim pa ģimenēm", bez maz vai tā kā vergus, bet tas jau tikai smieklīgāk mums..Tik vajadzēja viņai vēl kādam iebraukt zobos un pateikt"šim labs sakodiens, tātad veselīgs, varēs labi strādāt uz lauka". Sadala mūs ģimenēs pa divi, man šķiet, ka bija pat vienā 4. Bet nu izklīstam. Es ar Janci tiku pie vienas meitenes ģimenē.
Ģimene
Ģimene ļoti jauka, vienkārša un patīkama. Tātad sākšu ar cilvēkiem secībā kādā iepazinos. Jaunākā ģimenes meita Živile [man visu laiku likās, ka 'v' vietā ir 'b'], tātad viņa mūs arī sagaidīja un vēlāk veda uz pilsētu uz boulingu un visā visumā atbildīgā un izklaidētāja. Tālāk tētis Vidas - aizveda mūs līdz mājai.. pirmās dienas šoferītis, ģimenes galva, cienāja mūs ar pašbrūvēto šņabīti un apsolīja, ka atsūtīs mums ar Jāni katram pa vēstulei, tagad gaidām [meitas brīdināja, ka vēstule visticamāk būs tikai uz ziemīšiem]. Māte Laima - speciāli dēļ mums ciemiņiem gatavoja ēst, jo ikdienā to darot jaunākā meita Živile, cik vismaz es sapratu. Bet nekas par to, jo māte ļoti garšīgi gatavoja un mūs tā cienāja kā pie vecmammām.. visu laiku mēģināja kaut ko iebarot vēl. Vecākā meita Milda - mācās Kauņas universitātē par filologu un nedaudz prot latviski. Bez tam vēl nākamās dienas šoferītis. Tātad ļoti jauka ģimene, laipni sagaidīja, piebaroja, padzirdīja un izguldīja.
Interesanto daļu arī piebildīšu. Tā kā ir tāds jauks žests apdāvināt ģimeni ar kaut ko, pateicību izsakot, tad man līdzi bija Rīgas konfektes un melnais balzāms, bet Jancim Laimas konfektes. Tā nu uztaisījām īso apspriedi, samainījāmies ar konfektēm, jo es dāvināju vecākiem: tēvam - balzāmu, mātei - konfektes, bet Jancis meitenēm konfektes. Tā nu uztrāpījās, ka mātei uzdāvinājām Laimas konfektes [nezinājām pirms tam, ka sauc Laima] un otrai meitai Mildai konfektes ar Rīgu un pieminekli, kuras galā bija Milda. Pretī nākamajā dienā mums ar Janci sadāvināja cepumu vai konfekti [lielu sēni] un lietuviešu pašdzīto.
Izklaide
Te nu katram pašam savs stāsts stāstāms, lielākai daļai boulings un/vai balle. Citiem pirtis, bet kā jau ierasts manās dienasgrāmatas vakara balles netiek cilātas. Jo katram sava filma vai bezfilma.
Otrā diena
Es domāju, ka šie vārdi izsaka visu, bet tomēr nē. Tātad pirms tam mums ienāca informācija, ka mums Danute liks dziedāt gada tirdziņā, bet par laimi tas nepiepildījās. Un tā nu mēs varējām izbaudīt lietuviešu mūziku, aliņu un pašdzīto tajā tirdziņā. Kā arī orķestris dēļ mums - brāļiem latviešiem - zirga galvām bija iemācījies dziesmu "Genoneva". Pēc burziņa tirdziņā mūs aizveda mājās, pabaroja, nācās teikt ardievas un posties uz autobusu. Kārtējais kuriozs manā ģimenē, ka jaunākā meita, kategoriski atteicās vecajā mašīnā kāpt iekšā, jaunā mašīna bija saplīsusi, un, nu jā, beigu beigās viņa iekāpa iekšā, bet mūs izlaida kvartālu pirms autobusa, lai tikai neviens neredzētu, ka mēs braucām ar tādu mašīnu, nedaudz smieklīgi, bet nu ej tu zini, cik ļoti traki cilvēkus izsmej Lietuvā par vecām automašīnām. Tātad pāris atvadu dziesmas savām famīlijām, nu jau klasiskais "only you" un vēl klasiski klasiskākais "Pūt, Vējiņi!". Tālāk bija ceļojums apkārt Jurbarkām uz divām pilīm, kaut ko stāstīja, kaut ko rādīja, man bija otrā diena, nekur necentos vilkties līdzi, bet no attāluma izskatījās smuki. Tā kā mūsu gide bija pati Danute, tad mēs viņu pēc šīm divām ekskursijām izlaidām atpakaļ Jurbarkas miestas centrā. Aiz aizkustinājuma, ka mums tik jauks koris un mēs tādi forši un jauki, Danute paķēra lielo raudienu. Un Sintijai tas viss likās tik forši :D
Tā sākās mūsu ilgais ceļš mājās
Autobuss
Nē. Man neizbeidzās vārdi kā nosaukt nodaļas. Lasīsiet, redzēsiet!
Klīda pa autobusu baumas, ka šoferis iepriekšējā naktī bija piemeties līdz baltajām pelītēm un, ka brauciens būs kāds būs. Bet laikam neviens nespēja iedomāties, ka brauciens būs tieši tāds, kāds viņš bija. Šoferis, lai gan sirms, .. ai man vairs negribās tā lamāties, kā pāris dienas atpakaļ. Tātad - uz autobusa aizmugures ir zīme '75' mēs jau visi zinām, ka tas nozīmē, ka pa šo viņš noteikti ātrāk nebrauks, bet kurš gan būtu domājis, ka pa šo skaitli viņš arī lēnāk nebrauks, vienkārši trešajā reizē, jau kuņģis un citi orgāni spēlēja pinball, kad viņš pārbrauca pāri "guļošajam policistam" bez nekāda ātruma samazinājuma. Šādi guļošie policisti bija pavisam, pavisam nedaudz vairāk kā 3, varbūt 6 pa visu ceļu līdz mūsu gala pieturai. Tā kā .. heh. patīkami. Ā, jā gandrīz jau aizmirsu, ka reizēm mums ceļā bija apļi, un šoferis laikam arī pacentās uz visu apļu apmalēm uzbraukt, lai pakratītu mūs vēl vairāk. Es īsti nezinu vai tas bija veids, kā izpurināt cilvēkus no miega vai pohām.
~THE END~
Tāds nu bija mūsu ceļojums, autobuss. Bet vismaz vakara noslēgumā bija ļoti skaists saulriets, kamēr braucām pa Latvijas laukiem.