#2B
Posted on 14.07.2010 at 00:17Nedaudz aizķēra no Stīvena Kinga "Strēlniekas" pāris rindkopas. Ir par ko padomāt.
Lielākā mīkla, ko piedāvā Visums, ir nevis dzīvība, bet plašums. Plašums ietver dzīvību, un Tornis ietver plašumu. Bērns, kas ir draugos ar brīnumu, jautā: "Tēt, kas atrodas virs debesīm?" Un tēvs atbild: "Izplatījuma tumsa." Bērns: "Un kas ir aiz izplatījuma?" Tēvs: "Galaktika." Bērns: "Un aiz galaktikas?" Tēvs: "Vēl viena galaktika." Bērns: "Un aiz citām galaktikām?" Tēvs: "To nezina neviens"
Vai redzi? Plašums mūs uzveic. Zivij ezers, kurā tā dzīvo, ir Visums. Ko domā zivs, kad to aiz mutes izrauj ārpus tās eksistences sudraba robežām un ierauj jaunā Visumā, kur gaiss to noslīcina un gaisma ir kā zils ārprāts? Kur milzīgi divkāju radījumi bez žaunām iebāž to smacīgā kārbā un apsedz ar slapjām zālēm, lai tā nomirst?
Tikpat labi vararm ņemt zīmuļa smaili un to palielināt. Pienāk brīdis, kad prātu satriec atklājums: zīmuļa gals nav viendabīgs materiāls, tas sastāv no atomiem, kuri griežas un riņķo kā triljons dēmonu planētas. Tas, kas mums izskatās viendabīgs, ciets materiāls, patiesībā ir vaļīgs kopums, ko satur zemes pievilkšanās spēks. Skatoties palieliunājumā, attālumi starp šiem atomiem var kļūt par jūdzēm, bezdibeņiem, ērām. Paši atomi sastāv no kodoiem un riņķojošiem protoniem un elektroniem. Varam iet tālāk līdz atomu daļiņām. Un kas nāk pēc tam? Tahioni? Vispār nekas? Proatmas, ne. Iespēju par "neko" noraida pati Visuma būtībal runāt par beigām ir visīstākais absurds.
Ja tu nokristu līdz Visuma ārejai robežai, vai tu tur ieraudzītu dēļu žogu ar uzrakstu BEIGAS? Nē. Varbūt tu atrastu tur kaut ko cietu un ieapaļu, līdzīgu tam, ko redz cālis olas iekšpusē. Un, ja tu izsistu šajā čaumalā caurumu (vai atrastu durvis(, varbūt pa šo atveri Visuma beigās ieplūstu spoža gaismas straume? Varbūt tu paskatītos ārā un atklātu, ka mūsu Visums ir tikai daļa no viena atoma uz zāles stiebra? Varbūt tu justos spiests domāt, ka, sadedzinot zariņu, pārvērt pelnos veselas mūžību mūžības? Ka esamība ir nevis viena bezgalība, bet bezgalīgi daudz bezgalību.
Varbūt tu redzēji, kādu vietu mūsu Visums ieņem kopējā sistēmā, - ka šī vieta nav lielāka par atomu zāles stiebrā. Vai iespējams, ka viss, ko mēs spējam uztvert - no mikroskopiska vīrusa līdz tālajam Zirga Galvas miglājam -, ir ietverams vienā zāles stiebrā, kas eksistējis varbūt tikai vienu sezonu kādā mums svešā laika plūsmā? Un ja nu šo zāles stiebru nopļautu izkapts? Kad tas sāktu atmirt, vai bojāeja ieplūstu arī mūsu Visumā un mūsu dzīvēs, liekot visam dzeltēt, brūnēt un kalst? Varbūt tas jau ir sācis notikt? Mēs sakām, ka pasaule ir pavirzījusies tālāk; varbūt patiesībā mēs gribam sacīt, ka tā ir sākusi izkalst.
Iedomājies, cik mazus mūs padara šāds lietu skatījums, strēlniek! Ja Dievs to visu vēro, vai viņš tiešām gādā par taisnību vienai knišļu ciltij starp bezgalīgi daudzām knišļu ciltīm? Vai viņa acs redz, ka mirst zvirbulis, ja jau viens zvirbulis ir niecīgāks par ūdeņraža krislīti, kas peld Visuma dzīlēs? Un, ja arī Viņš redz... kādai tad jābūt šī Dieva dabai? Kur Viņš dzīvo? Kā iespējams dzīvot pāri bezgalībai?
Iztēlojies Mohena tuksnesi, ko tu šķērsoji, lai atrastu mani, un iztēlojies triljoniem Visumu - nevis pasauļu, bet Visumu -, kas ietvertas ikvienā šī tuksneša smilšu graudā; un katrā Visumā ietverta bezgalība citu Visumu! Mēs noskatāmies šajos Visumos no sava nožēlojām zāles stiebra skatpunkta; ar vienu zābaka spērienu tu vari aizspert miljardiem pasauļu projām tumsā, ķēdē, kas nekad nav pabeidzama.