- aprīlis
- 17.4.24 17:20
- tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.
p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus. - Skaņas: Valmiermuižas alus vēstniecība Briāna ielā
- 0 rakstair doma
- 17.4.24 16:20
- Rubrikā "drukas kļūdas, ko pat negribas labot": "novērtēt īkstu māslu"
- 5 rakstair doma
- aprīlis
- 16.4.24 22:48
- vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).
p.s. sorry![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi. - 0 rakstair doma
- aprīlis
- 16.4.24 14:29
- malkas šķūnī mētājas vāveres astes gals un zebiekstes vai seska kaka
- 0 rakstair doma
- aprīlis
- 16.4.24 00:00
- oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.
Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/ - 1 rakstair doma
- aprīlis
- 15.4.24 22:56
- Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./
Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru?kaut kurte manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?
No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas. - Noskaņa: jāguļ
- 0 rakstair doma
- 15.4.24 21:45
- Dievs slēpjas pustoņos un paēnās. dzīšanās pēc intensitātes un jaudīguma ir lielākā no ilūzijām.
- 8 rakstair doma
- Nodokļu figļi migļi?
- 15.4.24 22:23
- Šodien mums Vecrīgas lokālā katram (jo visi 4 maksājām atsevišķi) beigu rēķinā pārādījās mistiski pievienots drinks, kas bija ar "+" 6.00 un tad uzreiz kancelēts ar "-" 6.00. Pārāk aizdomīgi, lai būtu vnk kļūda vai sagadīšanās - UK kolēģis tad teica, ka viņam tā vakar Rīgā bijis arī citā ēstuvē. Tas ir kkāds kārtējais inovatīvais "mēs mīlam šo valsti" grāmatvedības uzskaites figļi migļi a la Gan Bei stilā?
- 2 rakstair doma
- 15.4.24 15:16
- Vai ir kāds normāls abu dzimumu pensionāru čats latviešu valodā, kur aprunā nevis vecuma kaites, bet runā, piemēram, par mīlu vai citiem omītēm interesantiem tematiem?
Feisbukā pensionāru klubs nododas tikai banālu bildīšu publicēšanai.
Dzīvajā pilsētas klubā ir tikai dāmas vien, tas arī neesot interesanti. - 8 rakstair doma
- 15.4.24 12:31
- Vai kāds zina, kādi ir noteikumi Tactic spēlei "Iemācīsimies alfabētu"? Tur, kur tipa domino plāksnītes, kreisajā pusē burts, labajā bildīte, kas burtam neatbilst.
- 0 rakstair doma
- 15.4.24 10:39
- pa diviem vakariem - sestdienas un svētdienas - noskatījāmies Poor Things.
un lai gan man patika, tomēr derdzās pārlieku seksualizācija, it īpaši bērna smadzeņu kontekstā.
// protams, sajūtiski uzreiz gribas atļauties ko vairāk. bet vai tad es jau tagad dažkārt neeju pa ielu kā mūziklā? eju jau eju. - 0 rakstair doma
- 15.4.24 10:37
- piektdien bijām veco cilvēku randiņā:
braucām aplūkot ziedošās sakuras.
ēdām un runājām par ēdienu un pārēdāmies restorānu nedēļas ietvaros.
stāvējām un sentimenāli skatījāmies tālē godspeedu koncertā.
absolūti rekomendēju. - 3 rakstair doma
- 14.4.24 19:40
- Vai ir kāds efektīvs veids, kā izlikt pārdošanā visu bibliotēku vai vismaz visu grāmatplauktu uzreiz? Kas attiecas uz ibook, tur jau nojūgties var, katru grāmatu atsevišķi fočējot. Turklāt mana pēdējā pieredze ir, ka uz grāmatu pieteicās div nedēļas pēc tam, kad mani bija piebesījis tas, ka sludinājums bija stāvējis gadus divus, un es to grāmatu biju atdevusi vienkārši par velti kādam, kam kaut teorētiski varētu noderēt.
Drēbes un kurpes arī kaut kad būs aktuāli. Māja jāpatukšo... - 9 rakstair doma
- aprīlis
- 14.4.24 11:53
- Godspeed aizvakar bija ļoti kruti. pirmais koncerts pirms 8 gadiem Šveicē gan bija maģiskāk un krutāk, bet tad bija citi apstākļi. Alpu pļavas ar krītošām zvaigznēm un mirklis ar Eifrimu divatā, kurā sadūšojos pat pārmīt dažus teikumus. bet ļoti patika Rīgas koncerta beigas. Rubenis arī ļoti kruti nospēlēja. Bens Frosts vakardien gan nu tā. skanēja mega kruti, bet kaut kā nespēju identificēties un nekas neaizkustināja. stāvēju atspiedusies pret foha aizgalda sētiņu un vienā brīdī piefiksēju, ka regulāri skatos pultī redzamajā pulkstenī un visu laiku liekas, ka ir pagājis ilgs laiks, bet realitātē - 2-3 minūtes. Platons nepatika. divtūkstošo gadu sākumā droši vien būtu paticis.
- 4 rakstair doma
- 14.4.24 03:35
LCF 0.5.4: https://gist.github.com/mindbound/4e965
36c3287f9acbcb9b7d0ed8909a9 Izmaiņas:
- Esošajam '*' marķierim pievienots '+' marķieris, kas ļauj filtrēt lietotāju vārdus, kas atšķiras ar ≥ 1 zīmi aiz vārda.
-
Skaņas: Crypthios - Fading Coast: Then Was Silence
Noskaņa: awake - 2 rakstair doma
- sieviete ar rūķa balsi
- 13.4.24 16:23
- vai variet ieteikt kādu sievieti ar "rūķa balsi" un labu dikciju? vēlams aktrise.
tāda bija vera singajevska, tāda nedaudz ir evija vēbere. vajag ierunāt dažus dzejoļus, kuru autorei bija pasaku intonācija. par atlīdzību. - 2 rakstair doma
- aprīlis
- 12.4.24 11:42
- nostrādāju pēdējo dienu kvfr. tomēr jau bija labi, ka tā. vismaz tāds reāls noslēguma brīdis. ballīte bija jocīga - likās tā skaļi un jautri, bet pusnaktī visi pēkšņi pārvērtās par ķirbjiem - t.i. praktiski vienlaicīgi gāja prom un viss beidzās. bet nu daudziem šodien mēģinājumi un darbi, turklāt, ja tā būtu bijusi parasta ballīte, es pati droši vien būtu devusies ap to laiku prom. nepaspēju ar visiem parunāties. bija atnākušas neticami daudz brīvprātīgās un es runāšanos sāku ar viņām, domādama, ka ar pamatkolēģiem vēl paspēšu pēc tam. ir kaut kādas dažas šurimuri lietas, ko būtu bijis labi tomēr izrunāt. nāksies organizēt kafijas randiņus.
dabūju dāvanā ļoti skaistu albumu un fotogrāfijām un novēlējumiem. un šodien laikam beidzot jūtos kaut kā sērīgi par to, ka šis posms ir noslēdzies. drīzāk saldsērīgi, jo viņam tiešām bija pienācis laiks noslēgties.
tagad ļoti looking forward to ieiešana kaut kādā normālā ritmā. -
Skaņas: kaut kāds radio mammai virtuvē
Noskaņa: gribas mājās - 0 rakstair doma
- Apsēstība jeb mēģinājums Nr.2
- 11.4.24 08:27
- Jau trešo dienu domāju par Dubulti-Kolka. Nevaru sagaidīt pieteikšānas "atvēršanu".
Jo ir jāiet. Vienalga cik. Vienkārši jāiet. - 10 rakstair doma
- 10.4.24 18:58
- Vai kursa docētājs ir tas pats, kas kursa izstrādātājs? Ja nē, kur varu noskaidrot kursa docētāja vārdu? Konkrēti interesē LU JF Juristu ētikas kursa docētāja ID. Pie kursa apraksta minēts "kursa izstrādātājs", tāpēc esmu spiests vaicāt šeit (rītdien diemžēl metodiķes nestrādā, un man vajag zināt ASAP).
- 2 rakstair doma
- 9.4.24 16:39
- overfunctioning ir traumas sekas, nevis pierādījums, ka "viņa var"
daudzas sistēmas diemžēl turas uz šīm 2 cilvēku grupām: 1) psihopāti 2) cilvēki, jo īpaši sievietes, kas sava PTSD dēļ strādā par daudz un palaiž garām dzīvi. - 3 rakstair doma
- 9.4.24 13:17
- DELFI: Pagājušajā nedēļā ekpolitiķis Aldis Gobzems savā baumu lapā lēsa, ka pēda piederot apbedīšanas biroja "Likteņsvece" īpašniecei Unai Auziņai. Pati Auziņa, "Delfi" uzrunāta, šīs spekulācijas nekomentēja vispār.
- 1 rakstair doma
- botokss
- 8.4.24 10:36
- visādi citādi piektdien bija ballīte, uz kuru gāju ar šaubām, bet atgriezos mājās pus4 ar prieku
jeb
ir tik viegli atkal justies labi sabiedrībā, it īpaši - tik maigi siltā, mīlošā un priecīgā ballītē kā tā.
taču es gribētu drusku pieminēt par Jungu.
piektdien pa dienu domāju, hmm, kas ir botokss, varbūt man vajag botoksu? baigi krunkainā piere. no cik gadiem tas ir ok? bet kāpēc vispār? nē, nu muļķīgi.
piektdien ballītes sākumā sarunā ar mis_s nonākam līdz botoksam, viņa stāsta, kā botokss strādā.
piektdien ballītes vidū saņemu jautājumu, kā sauc manu ārstu, jo tik labs botokss pierei man esot! (uz to es kārtīgi saraucu uzacis, izkliedējot jebkādas šaubas par ārēju iedarbību uz seju) - 10 rakstair doma
- aprīlis
- 7.4.24 23:04
- šon pa ilgiem laikiem (tik ilgiem, ka es pat neatceros, kāds tags jāliek eckursiju postiem) beidzot kaut kur izbraucām. gribējās kaut kur, kur ir liela iespēja, ka neviena nebūs. tāpēc izvēlējāmies Cirgaļu iekšzemes kāpas. tur tiešām neviena nebija. nogājām ~10 km, lielākoties pa nelieliem meža celiņiem, daļu pa slapju zampu un mazu, mazu gabaliņu pa mežtaku (posmā Spicu tilts - Zaķi). maršrutu izdomājām uz vietas, sākot iet (un tāpēc dabūjām arī labi pabrist pa zampu, bet man patika). ejot dabā man gadās visādas reizes. mēdzu, piemēram, atrast visādus kaulus vai praktiski pilnas komplektācijas brieža skeletu vai retas sēnes, piemēram, koraļļu dižadateni. šoreiz bija kaku diena. manliekas, nekad neesmu vienā gājienā redzējusi tik daudz kaku. spriežot pēc kaku daudzuma, tur mīt milzīga staltbriežu un stirnu populācija. bet interesantākais laikam bija vilka kakas divās vietās - diezgan patālu viena no otras. vienā bija arī pēdas. LV vadošā vilku pētniece teica, ka visai drošticami, ka vilki. vēl bija medņu kakas, mežacūku kakas un tad vēl dažas kakas, kuras neatpazinu. brīvākā brīdī papētīšu. man bija aizdomas arī par lāča pēdām, bet ļoti neskaidras, gan jau wishful thinking.
par zvēru kakām
pēdu un kaku noteicējs
par vilku kakām
par medņiem un viņu kakām
pēc tam izmetām vēl līkumu līdz Kalamecu gravai. bijām tur jau bijuši vismaz vienu reizi (manliekas, ka divas), bet citā gadalaikā, kad tur ir maz ūdens. šobrīd bija daudz ūdens un daudz vizbulīšu un bija ļoti skaisti. līdz Markuzu gravai šoreiz bija slinkums iet, jo bijām jau piekusuši Cirgaļos.
pēc tam ilgi, pa diagonāli no Gaujienas uz Variņiem, caur Vidagu, braucām pa bezgalīgu un sūdīgu meža ceļu, lai paskatītos uz Vulfa medību pili/Lazdiņu pili, kuru Smiltenes pašvaldība aizlaidus pilnīgā postā. 10 gadus vecs raksts - 0 rakstair doma
- aprīlis
- 7.4.24 22:52
- jauns.lv: Agrākais degunlācītis nu godājams par Dienvidamerikas koati, jo koati ir šīs sugas iezemiešu lietotais nosaukums, kas aizgūts un izmantots arī vairākās citās valodās. Savukārt deminutīva izmantošana mainīta, lai neradītu apmeklētājiem familiāras asociācijas ar dzīvnieku.
- 1 rakstair doma
- 6.4.24 21:03
- pašreizējā oversize / unisex trendā man patīk pilnīgi viss, nu varbūt izņemot to pārspīlēto kosmētikas kārtu, kas izskatās pēc analogājā pasaulē pārnesta filtra
- 6 rakstair doma
- 6.4.24 19:22
- loti spēcīga vēlme pazust
Nevis Tā ka demonstratīvi vai izmisīgi pazust bet vienkārši
Tā kā m pujāta stāstā kur N Naumanis kliedza telefonâ “nau manis!!!”
Apsveru domu uzrakstĩt googlei un pieprasīt right to be forgotten - 2 rakstair doma
- 5.4.24 20:31
- dzīve provincē piedāvā:
17:00 dzer kafiju un uzkod pīrādziņus ar Ditu Rietumu
17:22 lāpi ciet siltumnīcas šķirbas, drebot -3 gaidās - 2 rakstair doma
- 5.4.24 11:38
- no šodienas epastu sadžektiem: "The Reason You Can’t Meditate is the Same As Why You Remain Miserable"
- 4 rakstair doma
- aprīlis
- 4.4.24 18:32
- aprīli nerakstīšu, bet gribu pierakstīt aizvakardienu. man viņa patika.
no rīta diezgan vēlu izkasījos uz biroju, braucu, pa ceļam atnāca ziņa no JRT Daces, ka piedāvājumā ielūgums uz Šmita filmas pirmizrādi vakarā. sākumā domāju, ka - ai nav variantu. nobraucu birojā, noskaidroju, ka K arī netiek, bet sāku domāt, ka varbūt tomēr kaut kā jāizgrozās un jābrauc, īpaši ņemot vērā to, ka nākamajā dienā tāpat biju plānojusi uz Rīgu. bet - man vajadzēja papildus drēbes plānotajam temperatūras kritumam un atstāt kaķim ēdienu.
tad nu pusdienu pārtraukumā braucu atpakaļ uz Smilteni, paķēru drēbes, izliku kaķim ēst, sarunāju ar kaimiņieni viņa pieskatīšanu un skrēju atpakaļ uz Valmiermuižu. iekļāvos pusotrā stundā, ieskaitot degvielas uzpildi. no diviem līdz četriem bija svarīga sapulce, uzreiz pēc tās lecu mašīnā, skrēju uz Mūrmuižu, lai atstātu zirgam vitamīnus un uzliktu segu. zirgi bija ganos, iemetu segu mašīnā un braucu uz ganiem. uzliku segu un skrēju uz Rīgu. apm 18:20 biju Rīgā, atstāju mašīnu cirkā, un gāju uz JRT. pa ceļam uz Baronielas jau pa gabalu ieraudzīju Briedi, kurš runāja ar Dakšu. Briedis mani ieraugot jau uzreiz sāka vilkt no somas ārā kartīti ar Bībera autogrāfu - es biju pieteikusi, ka tādu gribu, bet man nebija licies, ka es to tik drīz dabūšu. kas attiecas uz Dakšu - vakar, t.i. trešdien, bija plānota viņa izdotas grāmatas atvēršana VM vēstniecībā, bet Dakša vienkārši neatbildēja ne uz kādām manas kolēģes ziņām vai zvaniem. es gan nokautrējos viņam kaut ko teikt, tikai aizsūtīju kolēģei ziņu, ka viņš ir sveiks un vesels un nav tā, ka neatbild, jo ir komā slimnīcā vai bandītu nolaupīts. grāmatas atvēršana vakar tā arī nenotika. palūdzu Briedim divas Bībera autogrāfa kartītes, sakot, ka tūlīt satikšu kursabiedreni. tad Briedis sāka māt kādai sievietei un paziņoja, ka tur nāk Edvarta Virzas mazmeita. kamēr viņa pienāca, es paspēju pastāstīt Briedim, ka eksistē fotogrāfija, kurā kopā redzams gan Virza, gan Otto Grīnbergs (un vēl bars ar citiem cilvēkiem). kad viņa pienāca, viņš mani stādīja priekšā kā Kurcija draudzeni. tad es ātri soļoju tālāk uz JRT, jo gribēju paspēt pirms izrādes paklīst pa teātri. tas bija jocīgi. tiešām ļoti jocīgi. ļoti gribu kaut kad aiziet papētīt aizskatuvi un tehnisko valstību. skatītāju zona jau ļoti skaista. un tiešām neož pēc remonta. satiku dažus vecos kolēģus. ar dažiem mulsi patērzējām. tad gāju meklēt savu vietu balkonā. kaut kad pēdējā brīdī ieradās Sandra. tad mēs skatījāmies filmu. tas arī bija jocīgi un varbūt drusku par garu un man grūti iztēloties kā tā filma izskatās tiem, kas neko nezina par to, kā patiesībā rodas teātris. pēc filmas grozījāmies apkārt, jo likās, ka ja jau pirmizrāde, tad būtu jābūt furšetam. bet mana bijusī priekšniece teica, ka furšets nav plānots. tad mēs ar Sandru gribējām aiziet uz vienu dzērienu kaut kur. gandrīz aizgājām uz Teātra bāru. kam viņš tagad pieder? liekas jocīgi, ka izskatās joprojām tāpat. tikai vaiba nav. bet tomēr tur nepalikām, jo tur nebija ne Krušovices alus, kuru gribēju es, ne sidra, kuru gribēja Sandra. Sandra aizvilka mani uz Alus muižu Ģertrūdes ielā, paņēmām pa dzērienam un papļāpājām par visādām drūmām tēmām, bet tas bija jauki. tad no nirvanas mēģa atnāca mans dzīvesdraugs un mēs gājām uz cirku pēc mašīnas un braucām nakšņot uz Saļiku.
man kaut kā ļoti patika šīs dienas savādais virpulis un likās arī kaut kā maģiski pirmo reizi atkal būt jaunajā vecajā JRT ēkā ar tikko no Brieža dabūtu Bībera autogrāfu kabatā un skatīties filmu par JRT, kurā dažviet varēju redzēt arī sevi. - 5 rakstair doma